Unikāli atklājumi Raiskumā

Unikāli atklājumi Raiskumā, dzenot pēdas drosmīgākajiem no latviešiem

Dita Deruma, Apollo

Ja vien jebkad dzīvē esmu sajutusies kā Dena Brauna kulta romānā «Da Vinči kods», tad tas ir, sastopoties ar vēstures pētnieku Andri Geidānu, kurš tiek dēvēts par bruņinieku kustības aizsācēju Latvijā, bet pašlaik kopā ar domubiedriem Raiskumā pievērsies kultūrvēsturiskā tūrisma attīstīšanai un izkopšanai.

Šis nebūs stāsts par lielāko sazvērestību mūsu nācijas vēsturē, bet gan par Svētā Grāla meklējumu cienīgu pēdu dzīšanu drosmīgākajam un nezināmākajam no latviešu vēstures varoņiem – Rūsiņam un aizraujošāko no visiem ceļojumiem – ceļojumu pie sava patiesā Es.

Gluži kā Hārvarda universitātes reliģiskās simboloģijas profesors Roberts Lengdons, Andris Geidāns soli pa solim šķetina mūsu nācijas vēstures neizzinātās lapaspuses, lipinot kopā faktus, notikumus un arheoloģiskos atradumus, kas rezultātā veido pavisam jaunu skatījumu uz šķietami zināmo vēsturi, radot intrigu, kas aizrauj pat tos, kuri nekad par to nav interesējušies, jo kurš gan var atcerēties neskaitāmās vietas, vārdus un gadskaitļus. Vēsture taču ir garlaicīga! Geidāns pierāda, ka nav! Ne velti piesaucu Dena Brauna romānu – nē, šajā gadījumā nav nekāda sakara ar vēstures faktu sagrozīšanu, taču spēju vēsturi pasniegt kā aizraujošāko un intriģējošāko stāstu, kādu jelkad būsit dzirdējuši.

Lai mūsu pēdas nenonāktu aizmirstībā

Andris Geidāns apceļojis teju visu pasauli – izsaucis vēju Jemenā, piedzīvojis «dusmu dienu» Pakistānā, pieņēmis islāmu par savu ticību, un sapratis, ka latvieša baznīca ir mežs. Viņa balsī un aizrautīgajā runas manierē ir kaut kas no pravieša spēka, kas gluži vai prasās pēc milzīga sekotāju pūļa vai vismaz dažiem «apustuļiem», kuri iemūžinātu viņa stāstīto filozofiju, idejas, skatījumu uz pasauli, sen aizmirstām vērtībām.

Viņam piemīt apskaužama zinātkāre un teju katra vieta, kur viņš sper savu kāju, tiek «izkosta», vēsturiski izzināta un izpētīta līdz pašām dziļākajām saknēm. Viņa bagāžā ir unikālas zināšanas – sākot ar reliģijām un beidzot ar dažādu tautu ēdiena pagatavošanas knifiem. Taču vairāk par visu viņu vienmēr interesējusi paša dzimtās zemes vissenākā vēsture. Šobrīd Geidāns ar domubiedriem Raiskumā piedāvā interesentiem dažādus pārgājienus, kuru mērķis ir padarīt vēsturi interesantu, dzīvu un atraktīvu.

Viss iesākās 1997.gadā ar pirmo Latvijas vēsturiskās rekonstrukcijas kopu – sabiedrisko organizāciju «Livonieši» , kas ir pamats kooperācijai «Vēsturiski aktīvs Raiskumā». Livoniešu kustības mērķis bija saglabāt kvalitatīvo, izglītojošo un stratēģiski tālredzīgo mugurkaulu vēstures iedzīvināšanai. «Vesturiskiaktivs.lv» ir gadiem ilgas, krātas un sijātas pieredzes druva un bāze sociāli atbildīgam tūrismam Raiskuma pusē.

«Lai mūsu pēdas nenonāktu aizmirstībā, bet pienesums būtu vēsturisks un palīdzētu vēsturei dzīvot un atdzīvoties mūsos,» skaidro Geidāns.

Latviešu nācijas šūpulis – Raiskums

Raiskums ir Geidāna dzimtā puse. Geidāni dzīvojuši Cēsu apkārtnē, pirmo reizi šis uzvārds minēts 15.gadsimta otrajā pusē. Geidāna mātes dzimta Raiskuma galā mitinās kopš 16.gadsimta.

«Esmu nonācis tur, kur manas saknes ir visdziļākās. Laikam tāpēc ar katru savu šūnu jūtu šo vietu garu, tas man dod nenormālu spēku un enerģiju, es pats no šīs intereses kūstu,» atzīst Geidāns.

Viņa pavadībā Raiskuma apkārtne atdzīvojas un pārvēršas – teju aiz katra pakalna ir kāds stāsts, katrs akmens glabā kādu vēsturisku noslēpumu vai atklājumu. Un tu nemanot saproti, ka esi vēsturiski svarīgu notikumu pašā viducī, kas atdzīvojas līdz ar aizraujošo vēstījumu. Vēsturiski fakti, Geidāna un domubiedru atklājumi pa gabaliņam savērpjas vienā lielā mozaīkā, kas košiem burtiem raksta aizvien jaunas un jaunas mūsu zemes vēstures lapaspuses – cik precīzas, nav zināms, taču argumenti ir gana spēcīgi, uzskatāmi un pat aptaustāmi.

Ja līdz šim Raiskums daudziem galvenokārt bija vieta, kur uzņemta leģendārā filma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», tad pēc šo vietu izstaigāšanas Geidāna pavadībā tas pārvēršas par veselu pasauli, kur risinājušies daudzi mūsu nācijai nozīmīgi notikumi.

Te dzīvojuši leti jeb letgaļi, kas kopā ar līviem veido mūsu latviešu nācijas pamatu.

Brīnumi nav tālu jāmeklē – pie Geidāna dzimtas mājām netālu atrodas divi seni kapulauki, kas šeit radušies vairāk nekā 500 gadu p.m.ē. Šajā vietā 1897.gadā arheoloģisko ekspedīciju laikā tika atrasta noslēpumaina dzintara poga, kuras pielietojums tās īpatnējās formas dēļ joprojām ir mīkla.

«Raiskums latviešu valodā neko neizsaka, taču igauņu valodā gan. Tas ir somugru izcelsmes vārds, kurš igauņu valodā nozīmē «miroņkalns, maitaskalns». «Raisk» igauņu valodā ir apzīmējums kaut kam ļaunam, riebīgam.

Šobrīd Raiskums ir ciemats, bet vēsturiski ar Raiskumu tiek saprasta teritorija no Raiskuma ezera līdz Gaujai.

«Tātad šim «sprāgoņkalnam, miroņkalnam» jābūt kaut kur pa vidu šajā posmā. Tur atrodas vecais ceļš, kurš veda līdz Gaujai un, manuprāt, šis ir arī vēsturiskais Beverīnas ceļš, kurš savienoja Imeru ar Beverīnu. Ja daudzu arheologu meklētā Beverīna tiešām atrodas Raunā, tad loģika ir vienkārša – ceļš ved pāri Gaujai gar Cēsīm uz augšu,» spriež Geidāns.

 

Andra Geidāna dzīves lielākais izaicinājums šobrīd ir atrast varonīgā letu vadoņa Rūsiņa apbedījuma vietu. Rūsiņš ir viens no retajiem zināmajiem vēsturiskajiem letu vadoņiem, kura mītnes vieta bijusi Satekles pils, par kuras lokāciju vēl arvien nav vienprātības. Viņš bijis aktīvs vācu ekspansijas līdzdalībnieks Igaunijas zemēs, kurš lielā mērā veicinājis igauņu zemju postīšanu.

Rūsiņš sevi lieliem burtiem ierakstījis vēsturē, jo bijis viens no retajiem letu vadoņiem, kurš aktīvi iesaistījies latgaļu sacelšanās procesā, nostājoties pret vācu varu. Saskaņā ar «Indriķa hroniku» viņš bijis «varonīgākais no letiem». Geidāns norāda, ka tas ir rets apzīmējums hronikā.

Pagājušajā gadā, gatavojot ekspedīciju «Tūkstošgadīgais mežs»,Geidāns ar draugiem Dižmežā atradis senkapus – interesantu apbedījumu, veidotu savdabīgā paugurā ar īpašām iezīmēm,

kas varētu liecināt tikpat labi arī par to, ka šeit guļ ļoti augsti stāvošs un godājams cilvēks. Šajā vietā izveidots pamatīgu akmeņu aplis. Viss skaidri norāda uz to, ka tas ir cilvēka roku darbs.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvji šajā vietā veikuši zondējumus, kas atklāja, ka zem zemes virskārtas atrodas oglīšu slānis. Dabas aizsardzības pārvalde devusi atļauju, un jūlijā šeit plānots veikt arheoloģiskos izrakumus.

«Šis ir ļoti nozīmīgs apbedījums. Mana versija ir, ka te varētu būt apbedīts Rūsiņš. Mums Rūsiņš ir varonīgākais no letiem, kamēr igauņiem, kurus viņš kāvis, – reāls «maita». Lai pārietu pāri Gaujai un nokļūtu Imerā, bija jāiet garām šim kalnam. Un nav tā, ka tajā laikā cilvēki nezināja, kas šajā kalnā apglabāts. Igauņi, kuri staigāja pa šo ceļu krietnu laiku pēc Rūsiņa nāves, šo kalnu, iespējams, nosaukuši par «sprāgoņkalnu», jo tur gulēja cilvēks, kurš viņiem bija nodarījis ļoti nozīmīgu kaitējumu,» savu teoriju klāsta Geidāns.

Varonīgākais no mūsu senčiem

Neskatoties uz vēsturisko nozīmīgumu, Rūsiņa vārds latviešu daiļliteratūrā praktiski nav pieminēts, atsevišķos darbos viņa tēls neveiksmīgi apspēlēts, bet fundamentāli neviens rakstījis par viņu nav.

«Vēsturi veido konjunktūras pasūtījums,» skaidro Geidāns. «Un tas, sākot ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un tā dēvēto «Ulmaņa laiku» akcentēja Zemgales ķēniņu un brīvības cīņu vadoni Nameju, Zemgales ķēniņu Viestardu, kuri simboliski nodod varu Ulmanim. Visiem vajadzēja saprast, ka Ulmaņa līdzgaitnieks Peniķis nāk no īstiem kuršu karaļiem, tāpēc mēs tik daudz zinām par kuršu ķoniņiem, kas bija kuršu dižciltīgie pēcteči. Par letiem neviens neinteresējās, jo konjunktūriski brīvības cīņu ainā viņi neierakstās. Viņi necīnījās ar fričiem. Neviens nav mēģinājis saprast – kāpēc. Tika atlasīti tikai tie «labie latvieši», kuri 13.gadsimtā cīnījās ar vācu krustnešiem. Par viņiem arī runā vēstures lapaspuses, nemēģinot saprast, kāpēc citi to nedarīja. Letiem daudz lielāks bieds bija igauņi un krievi.»

Geidāns uzskata, ka stāsts par Rūsiņu būtu pateicīgs materiāls latviešu seriālam, kas būtu daudz vērtīgāks, nekā kārtējais konjunktūras pasūtītais stāsts par virsaiti Nameju.

Geidānam ar draugiem izdevies atrast arī vēsturisko Imeras upi, kas ir robeža starp Idumeju un Imeru. 1210.gadā kaujā pie Imeras tika sakauti vācieši, pēc kā kristīgais vārds Livonijas igauņu galā bija zem lielas jautājuma zīmes.1223.gadā notika otra kauja, kurā vācieši beidzot sakāva igauņus. Šīs divas kaujas ir ļoti nozīmīgas, jo pirmā gandrīz iznīcināja vācu varu Līvzemes ziemeļu galā un Igaunijā, bet otrā – pielika punktu igauņu brīvības cīņām. Abas šīs kaujas notika upes krastā, kas iztek no Vaidavas ezera un ietek Gaujā. Ejot pa šo upes krastu Geidāns ar draugiem atradis vairākas vēsturiskas vietas, kuras minētas «Indriķa hronikā».

Šajā maršrutā var iet burtiski vārdu pa vārdam, burtu pa burtam ar «Indriķa hronikā» aprakstītajiem notikumiem,» atklāj Geidāns.

Kas ir latviešu nacionālais ierocis, un kas ir mūsu īstais karogs?

Geidānam ir arī teorija par letu nacionālo ieroci – letu īso zobenu, kas tiek izmantots kaujās līdz 10., 11.gadsimtam.

«Latviešu folklorā letu īsais zobens apzīmēts kā «trejasmens», ko daudzi cilvēki šodien neuztver. Letu īsajam zobenam ir trīs aktīvās asmeņa virsmas – cirtnis, šķeļošā un griezošā asmeņa daļa – trīs asmeņi. Tas visu laiku bijis mums blakus, bet mēs par to neinteresējamies, jo tas neatbilst tam skaistajam materiālam, ko gribam redzēt – skandināvu vikingu grezni izrotātajiem zobeniem. Taču tajā ir daudz lielāka estētika, raksturs un ar to saistīta īpaša cīņas metode. Tas izskaidro arī milzīgās augstās aproces uz latgaliešu vīriešu kreisās rokas. Tā bija noderīga, jo tuvcīņā, izmantojot īsu ieroci, kreisā roka nedrīkst būt neaktīva. Viduslaiku cilvēks ir praktisks, un tā nav rotaslieta, tā nepieciešama, lai palielinātu rokas trieciena spēku.»

«Sevī jūtu misionārisku vēlmi izcelt šo ieroci un pateikt – lūk, ir priekšmets, ar kuru mūsu tauta var asociēt savu ļoti garo ceļu līdz tai Latvijas daļai, kurā šobrīd mitināmies.

Letu karogs – sarkans lauks ar baltu/sudraba horizontālu vai, iespējams, diagonālu svītru tiek uzskatīts par otru senāko Eiropā. Baltais ceļš un apkārt asinis, kas mūsu karogā, šajā kontekstā iegūst pavisam citu jēgu. Viduslaiku heraldikā reti redzam tīri horizontālas līnijas. Letu zobens bija tas, kurš izlauza šo balto ceļu.19.gadsimtā nacionālromantisma periodā latviešu karogā baltā diagonālā līnija tika noguldīta horizontāli, sekojot tā laika pasaules vadošo valstu horizontālajam vai vertikālajam dalījumam karogos. Taču sākotnēji tā, iespējams, bija diagonāla, tādējādi atspoguļojot letu ceļu no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem.

«Tajā brīdī, kad baltā svītra uz sarkanā fona nostājas pa diagonāli, karogs mums dod kustību, šobrīd mēs esam horizontāli plaknē un nekas nenotiek, mums vajadzīga kustība!» saka Geidāns.

Bez «gadžetiem»

«Ja vēstures priekšmets mūsdienās vispār ir pasniedzams tā, lai cilvēks viņā ieklausītos, tai ir jābūt tikai un vienīgi reālai brīvdabas mācību stundai, kur cilvēks fiziski saskaras ar lietām, priekšmetiem un notikumiem. Tikai tā var sajust un saprast mūsu pašu letu vēsturisko loģiku. Pašam izejot šos vēsturiskos punktus, tas ir fiziski sajūtams. Tajā brīdī cilvēkam kļūst interesanti un viņš jau sāk interesēties pats,» pārliecināts Geidāns

Pārgājiens «Tūkstošgadīgais mežs», kuru piedāvā Geidāns ar draugiem, ir sadzīvošana ar dabu, jo cilvēks, ja viņam atņem visus «pagarinājumus» – «gadžetus», elektrību, utt., ir visvājākais posms dabas ķēdē.

Tiklīdz tā visa nav, mūsdienu cilvēkam, nonākot ārpus savas komforta zonas, ir liela iespēja aiziet bojā.

Pārgājiena uzdevums ir ļaut saprast – kā, izmantojot elementārus fizikas principus, izdzīvot vidē bez «gadžetiem». Parādīt, kā cilvēks var draudzīgi sadzīvot ar mežu, izmantojot meža dotos un savus resursus. Un viens no lielākajiem cilvēka resursiem ir enerģija.

Geidāns uzsver, ka šobrīd mēs nodarbojamies ar savu enerģijas resursu izšķiešanu.

«Cilvēkiem liekas, ka viņi kaut ko citiem un sev apliecina, ja noskrien maratonu. Patiesībā ir pilnīgi vienalga, vai tu vari noskriet 5 vai 14 kilometrus. Neviens dzīvnieks neskrien, ja tas nav nepieciešams. Un cilvēka resurss nav stiepjams jēdziens. Tas ir tieši tik liels, cik katram dots. Ja tu savu resursu izšķied bezjēdzīgi, tad pārkāp dabas un Dieva doto uzstādījumu. Skriet nepieciešams divos gadījumos – uzbrūkot un bēgot. Tad, kad būs nepieciešams, tici man, tu skriesi tā, ka maz neliksies…

Protams, ka laikmetā, kad visa dzīve paiet pie datora, sevi ir kaut kā jāizkustina, bet vai tas ir saudzīgākais un loģiskākais veids, ja tu no krēsla meties skriet un pēc tam atkal sēdi?Nē! Ej, staigā katru dienu, jo regularitātē ir spēks!»

Tiem, kas piedalās šajā pārgājienā, tiek atgādināts par lietām, kas sen aizmirstas – kā iekurt uguni jebkādos apstākļos, jo uguns ir pirmais izdzīvošanas elements. Tiek izzināta visa veida cilvēka ķermenisko spēju pagarināšana, paātrināšana, jo cilvēks ir vislēnākais dabiskajā ķēdē.

Tiek kauta aita. Paši pārgājiena dalībnieki gan to nedarot, viņiem uzskatāmi tiek paskaidrots, kā to pareizi darīt, kā novilkt ādu un ko darīt ar visiem subproduktiem. Tiek mācīts, ko mēs mežā drīkstam un ko nedrīkstam ēst. Pēc tam aita tiek sutināta, pievienojot mežā atrodamās garšvielas.

«Cilvēks uz mežu atnāk savā pilsētnieciskajā varenībā. Šī pārgājiena uzdevums ir atmest visu lieko.

Sākotnējais uzdevums ir saprast savu vietu dabiskajā ķēdē. Kad tā saprasta, sāc pamazām rāpties uz augšu.»

«Mežs ir latvieša baznīca. Nav vajadzīgas milzu celtnes. Viss atkarīgs no cilvēka zinātkāres, vēlmes uzzināt vairāk, būt krietnam, jo nekrietnai sirdij nekas nepalīdzēs. Krietnai, patiesai, taisnīgai un godprātīgai vēlmei visi ceļi ir vaļā. Cilvēkiem šķiet, ka ir ļoti grūti pateikt taisnību pašiem sev. Jāsaņemas drosme, jāuzdod jautājumus sev un godīgi uz tiem jāatbild. Bet cilvēkiem ir bail no sevis. Un tāpēc daudzi labāk izvēlas ērtus melus, jo patiesība ir baigi skarbā.»

Izdzīvot «Indriķa hroniku»

Ideja par «Indriķa hronikas takām» pārgājienu Geidānam radusies kādā ziemas vakarā, sēžot savā lauku mājā un lasot «Indriķa hroniku», kas ir senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā Livonijas hronika. ««Indriķa hronikas» trešā daļa ir tieši par Raiskumu, kas ir hronikā minētās Idumejas – letu un līvu apdzīvota apgabala Gaujas labajā krastā – sastāvdaļa. Latviešu nācijas etnoģenēzes pamatā ir somugru un baltu sajaukšanās. Idumejas Raiskuma gals no Raiskuma līdz Stalbei ir reālais etnoģenēzes aizsākuma punkts,» stāsta Geidāns.

Latviešu etnosa šūpulis ir tieši Idumeja.Ja ir runa par notikumiem, kas norisinās Livonijā laika posmā no 1208. līdz 1223.gadam, epicentrs daudzkārt ir Idumeja un Imera. Rauna, Cēsis, Rubene ir aktīvākais gals, kur nepārtraukti notiek saskarsme starp vāciešiem un viņus atbalstošajiem līviem un letiem un igauņiem.

Divu dienu pārgājienā «Pa Indriķa hronikas pēdām» līdzi tiek ņemts loks un bultas, pilns aprīkojums, tostarp bruņukrekls, visas lietas, kas raksturo to, kas «Indriķa hronikā» lasāms. Pārgājiena dalībnieki iet pa hronikā aprakstītu maršrutu, vienlaikus izejot notikumu virkni, caur savu fizisko prizmu un pieredzi pārbaudot vides izkārtojumu, attālumus, loģiku. Pārgājiena laikā var izmēģināt arī šķēpa mešanu, šaušanu ar loku, uguns kuršanu un visu to, kas bija primāri nepieciešams tā laika cilvēkiem uz kara ceļa.

 

Piknika idejas apogeja

Savukārt «Karaliskais pikniks» ir jebkāda piknika idejas apogeja. Tiek izvēlēta visskaistākā piknika vieta. Piknika viesiem tiek sagādāts viss, ko vien var iedomāties meža apstākļos. Var izvēlēties dažādas aktivitātes – var kāpt zirgā un jāt pa visskaistāko Raiskuma ezermalas ceļu. Ir iespēja vizināties vai pašiem airēties pa ezeru ar laivām. Tāpat tiek piedāvāta šaušana ar loku. Pavadonis izvadā cilvēkus pa interesantākajiem apkārtnes punktiem. Var klausīties zelta stīgas kokli, tiek piedāvāta ungāru latviešu gulaša vārīšanas stunda. Ir iespēja mācīties cept ugunskurā mālā ietītas zivis. Saldajā tiek cepta ugunskura kūka un vārītas zāļu tējas.

«Viesiem tiek pasniegts vislabākais, ko iespējams pagatavot uz uguns,» saka Geidāns. Turklāt izmantota tiek tikai vietējā produkcija – Raiskuma maize, alus, vietējais mājas siers, vietējās zaptes, zaļumi un viss, kas nāk no dārza. «Katrs ciematnieks iesaistās ar savu devumu. Šeit sniegumā saplūst darboties gribošo vietējo iedzīvotāju īpašās prasmes, un viesiem tiek sniegts viss vislabākais.No pilsētas atbraucis cilvēks tiek «nolikts» pilnīgā mierā uz četrām, piecām stundām, un daudziem tas ir skaistākais piedzīvojums vasarā.»

Geidāns, kurš 20 gadus strādājis par gidu un klājis galdus tūristiem visās pasaules malās, saka, ka uz šo konkrēto pikniku atvedis visu labāko, ko aizguvis, mācoties no jemeniešiem, transilvāņiem un maijiem.

«Tad, kad cilvēks dabā sajūtas mājīgi, viņš ir vistuvāk pats sev, viņš atbrīvojas, sirds un prāts ir mierīgs,» skaidro Geidāns. Tas ir mirklis, kad tiek dziedātas tautasdziesmas un stāstīta vēsture. «No šī pasākuma cilvēki aiziet labāki, spēcīgāki, vienu pakāpi augstāki, un tas arī ir sociāli atbildīgs tūrisms.»

Neviena no Geidāna piedāvātajām programmām nav izklaide, tās visas balstītas uz īpašu sajūtu radīšanu, baudīšanu, caur to cilvēku virzot uz izaugsmi.

«Ja šīs izaugsmes nav, tas nozīmē, ka mēs savu darbu neesam līdz galam izdarījuši,» saka Geidāns.

«Uzskatu, ka tikai un vienīgi ar simtprocentīgu atdevi pret to, ko dari, tu tiešām esi cilvēciska būtne, kas ir atbildīga par sekām, ko radi. Sociālā atbildība iekš jebkā, ko dari, ir pats nozīmīgākais kritērijs, pēc kura var vērtēt sava darba kvalitāti vai gluži pretēji – nejēdzīgumu.

«Ja mēs katrs savu mazo lietu darītu ar simtprocentīgu atdevi, mēs dzīvotu paradīzē.»