Karoga sarkanbaltsarkanā stāsts

Ja patīk skaitīt, atņemt un iegūt, un tā, lūk – vēl viens vēsturisks gadaskaitlis. 738 gadi kopš notikuma, kurā īpašu lomu nospēlēja tieši Letu karogs – „sarkans ar vidū šķērsu baltu” (mit wize durch gesniten), kurš arīdzan pirmo reizi Atskaņu hronikā (Livlandische Reimchronik) īpaši pieminēts tieši šajā sakarā.

KAROGA STĀSTS 1279.gada ziema

Ievads.

Jaunieceltais Kuldīgas fogts Johans Ohtehauzens sasauca biedrus, tostarp četrus Ordeņa brāļus un pēc pieveikta grūta ceļa metās izlaupīt Dobeli ar vairāk nekā  50 karabiedriem, lielākoties – kuršiem. Ieilgušā sadursmē pie vārtiem Johanu noskata un, ar pārliecinošu triecienu pa bruņucepures segto galvu, no zirga nogāž kāds zamgalu vīrs. Sirotāji un aizstāvji turpina apmētāties ar šķēpiem, bet pēcpusdienā kuldīdznieki pārvācas uz pļaviņu netālu no pils, atpūsties. Fogts Johans spēj lēnām pārvietoties pats,pārējos ievainotos, galvenokārt – kuršus, pārvieto zirgu nestuvēs. Pārējie brāļi bruņinieki sveiki un veseli ved karotājus mājup.

Par nelaimi Dobelē uzzina Namejs un, ieradies pilsētā „..vislabākos viņš izraudzīja, no ļaudīm Dobelē kas bija..” un sūta sekot fogtam un viņa biedriem.

Dobelieši nakti neguļ un drīz panāk fogta pulku, kurš paspēj sakārtoties aizsardzībai. Kaujas laukā parādās Nameja vadīti jātnieki, bet, ieraugot pretinieka slēgto aizsardzības formāciju, nokāpj no zirgiem un uzbrūk kājniekos, bet zaudē „50” biedrus un strauji atkāpjas, vai arī bēg. Uz lauka paliek „200” vairogi.

Šim solouznācienam sekoja Kuldīgas fogta UN komtura iebrukums Zemgalē, tika nodedzināta Dobele „šī skaistā pilsēta”, kauti „300” vīru, sievu.

„bet zemgaļiem vis nepatika, 

ka bieži jāts pie viņiem tika

no Kurzemes uz Dobeli.”

Iztirzājums.

„Tad Namejs, vadons Tērvetē” izlemj atriebt un gar Daugavu, izvairoties Mītavas, dodas Rīgas virzienā „ar līdzpaņemtiem varoņiem/kā nākas, labi bruņotiem”.

Laicīgi brīdināts, Rīgā saimniekojošais ordeņa maršals Gerhards Kacenellenbogens sagatavojas,  kara pulki tiek sasaukti un nosūtīti „turp, kur bija jācīnās”.

Ziemas vakarā, gaidot pretinieku Daugavas kreisajā krastā, pie maršala ierodas brāļa bruņinieka (ein bruder was in houbtman) vadīts 100 Letu zemessargu pulks  no Cēsīm. Maršals nosūta šo vienību uz priekšu, liekot ieņemt vietu un patverties kādā sētā klajā laukā.

Nakts laikā Letu pulks, salstot sētā un apkārtnē, izsūta izlūkus, kurus rīta agrumā pārsteidz un  vienu letu izlūku –  arī notver zemgaļi paša Nameja vadībā. Kā izrādās, tad Namejs personīgi pazīst sagūtīto un pasaudzē, izprašņā par brāļiem un priekšā esošo karaspēku. Gaismai svīstot,  Namejs un zemgaļi, līdzi vedot sagūstīto letu, sāk virzīties uz Rīgas pusi. Bet līdz ar gaismu ierauga  SARKANI BALTI SARKANO karogu, apstājas un iztaujā gūstekni, atlaiž viņu dzīvu un, sadalījuši pulku divās grupās, atkāpjas – viena pa cietzemi, otra – pa tagadējās Buļļupes (toreizējās Lielupes) ledu. Ko tad zemgaļu vadonis Namejs uzzināja no sagūstītā paziņas?

Tiešā runa:

„..kad karogu viņš ieraudzīja

Tad viņam daudz ko jautāt bija

Vairs izprašņāt tam nebij grēks,

Cik liels ir mūsu karaspēks

Es teicu, ka stāv pretī tiem

Pulks, kas no letiem, igauņiem

Ir vākts. Tas tiem nu nepatika ,

Tie mani iekaustīt jau lika,

Bet, kad Namejs iebilda,

Tie mani vaļā palaida.”

Nobeigums

Hronikas autors rūpīgi sagatavo savu klausītāju/lasītāju notikumu intriģējošajai attīstībai, aprakstot letu vienības karoga krāsas, tā izcelsmes apvidu, lai klausītājs/lasītājs būtu gatavs pēkšņam pavērsienam, kuru izraisīs zemgaļu un letu vizuālais kontakts kaujas dienas rītausmā. Tieši šis apstāklis – papildspēku klātbūtne, kuru reālo apjomu rīta gaismā patiesi novērtēt nebija iepējams, kā arī gūstekņa teiktais, piespieda Nameju saprast, ka pārsteiguma priekšrocības jau sen ir zudušas un pagriezties mājupceļam.

Šīs arī Karoga stāsta beigas, jo notikumu turpmākajā gaitā galvenajā priekšplānā izvirzās maršals Gerhards, kurš aizraujas pakaļdzīšanās degsmē, atraujas no pārējā karaspēka un tās pašas dienas otrajā pusē, pēc negaidīta zemgaļu uzbrukuma, kopā ar vēl vienu izdzīvojušo no 9 vīru pavadonības tiek sasiets vests uz Tērveti, lai tālāk tiktu nosūtīts kopā ar savu ordeņa brāli kā dāvana leišu valdniekam Treidenim uz Kernavu, kur šie abi beidz dzīvi savstarpējā divkaujā, par prieku leišu dižvīriem.

Andris Geidāns

Visi citāti – Livlandische Reimchronik