LIVONIJA, XIV. GADSIMTS

Livonijas vēsturiskā teritorija sevī ietver aptuveni Igaunijas un Latvijas mūsdienu teritorijas ar zināmām robežu korekcijām Latvijas DR un A un Igaunijas ZA daļās. Livoniju veido virkne feodālu valstisku veidojumu – Rīgas Arhibīskapija, Kursas bīskapija, Rīgas pilsēta, Tērbatas bīskapija, Sāmsalas – Vīkas bīskapija, kā arī Livonijas ordeņa valsts, kurai piederēja zemes abu etnisko grupu teritorijās, tos savienoja teritoriāls Gaujas koridors. Atsevišķi pieminama Harjumaa un Virumaa (Harija un Virija),- novadi, kas līdz pat 1347. gadam piederēja Dānijas karaļnamam.

Šajā pārskatā tuvāk aplūkoti XIV gadsimta valstiskie veidojumi un varas avoti, kas eksistēja Livonijas Latvijas daļā, kā arī XIV gadsimta Livonijas nozīmīgākie notikumi.

Rīgas Arhibīskapija

Kopš 1225. gada Livonija bija Vācu nācijas Sv. Romas Impērijas ķeizarvalsts marka (daļa) un Rīgas arhibīskaps nomināli skaitījās impērijas firsts; ap 1290. gadu tā aptvēra aptuveni 18000 km2 lielu teritoriju, mūsdienu Latgalē un Vidzemē; Gaujas koridors to pāršķēla divās daļās – Lībiešu un Letu galos. Arhibīskapu vēlēja Rīgas domkapituls, bet amatā iecēla un apstiprināja Romas pāvests.

Bīskapija bija sadalīta aptuveni 23 teritoriālās vienībās, jeb draudžu, potenciāli – pils novados/ novados. Austrumos arhibīskapijas teritorija robežojās ar Pleskavas kņazisti, šīs robežas dēļ 14-15. gadsimtos šeit norisinājās nepārtraukts robežu karš. Nomināli Rīgas arhibīskaps skaitījās arī Livonijas ordeņa Vidzemes, Latgales, Zemgales valdījumu garīgais valdnieks, ievērojot, ka ordenim pašam bīskapu nebija, tāpat arhibīskaps bija arī Rīgas pilsētas bīskaps. Augstāk minētie ordeņa novadi kopā ar arhibīskapiju veidoja Rīgas arhibīskapa arhidiacēzi – pārvaldes novadu. Paralēli, Rīgas arhibīskaps bija metropolitanus (virsbīskaps) Tērbatas, Sāmsalas, Kursas, Samlandes, Pomezanijas, Ermlandes un Kulmas bīskapiem, un šīs 7 diacēzes, kopā ar Rīgas arhidiacēzi veidoja Rīgas baznīcas provinci. Rīgas arhibīskapi līdz pat 16. gs sākumam sevi dēvēja par: „… no Dieva un apustuliskā krēsla žēlastības svētās Rīgas metropoles baznīcas arhibīskaps, Prūsijas, Kursas, Līvu, Letu un Estu zemju metropolīts un Svētās Romas Impērijas firsts”

Pateicoties ordeņa nepārtrauktajam teroram XIII.gs. otrajā pusē un XIV gs. sākumā, vairākiem arhibīskapiem nācās bēgt uz Romu un dzīvot pāvesta galmā, vai arī, labākajā gadījumā, tiem izdevās panākt pārcelšanu uz citu diecēzi. Livonijas ordenis cīnījās par saviem kandidātiem arhibīskapijas sēdeklī, un šī iemesla dēļ nereti izcēlās atklātas sadursmes starp Domkapitulu un Rīgas pilsētu no vienas puses un Livonijas ordeni – no otras.

Rīgas arhibīskapi līdz 15. gadsimta sākumam bija arhibīskapijas teritorijā zemi lēnī piešķīruši vairāk kā 2000 laicīgiem vasaļiem. Kopumā XIV gadsimtu var raksturot kā arhibīskapijas vasaļu varas nostiprināšanās periodu. Arhibīskapa ievērojamākie vasaļi Tīzenhauzeni, Rozeni un Ungerni savos lēņos Letu un Līvu galos XIV. gs. gaitā uzbūvē vairākas pilis, un par vasaļu turību liecina fakts, ka 1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromhols savam vasalim Bartolomejam Tīzenhauzenam ieķīlāja Dzērbenes un Piebalgas novadus, saņemot par to skaidrā naudā 2800 Rīgas sudraba mārkas (1 mārka = 206 gr), kas atbilst 576 kg sudraba.

Pašam Rīgas arhibīskapam piederēja kopskaitā 22 pilis, no kurām nozīmīgākās atradās Koknesē, Limbažos un Raunā; šajās pilīs pamīšus uzturējās pats arhibīskaps. Arhibīskapijas teritorijā, neskaitot Rīgu, atradās 3 pilsētas – Koknese, Limbaži un Straupe. Koknesei un Limbažiem bija sava autonoma pārvalde, kuru realizēja pilsētu birģermeistari un rātskungi, birģermeistari bija arhibīskapa vasaļu statusā. Straupes gadījumā situācija bija atšķirīga pateicoties tam apstāklim, ka pilsēta bija izveidojusies uz arhibīskapijas vasaļu Rozenu dzimtas lēņu zemes; Rīgas pilsētas tiesības Straupei Rozeni piešķīra jau XIV. gadsimta vidū.

Rīgas Domkapituls

Rīgas Domkapituls ir arhibīskapa padome laicīgajās un garīgajās lietās, garīdznieku kolēģija, kas paralēli nodarbojas ar arhibīskapijas laicīgo pārvaldi. Domkapituls sastāvēja no 12 kanoniķiem (vācu valodā dēvēti par domkungiem), kuri kopā ar arhibīskapu kā 13. personu simbolizēja Jēzu un viņa mācekļus. Laika posmā no 1210. līdz 1373. gadam Rīgas Domkapituls bija pakļauts Premonstriešu mūku ordeņa noteikumiem un valkāja baltus tērpus un veda kopdzīvi atbilstoši mūku dzīves tradīcijām un Sv Augustīna reglamentam. Domkungu pastāvīgā mītne atradās pie Doma baznīcas dienvidu sienas piebūvētajā klosterī, kura ietvaros pastāvēja arī Rīgas Domskola (šobrīd – Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja ēka ar krusteju). 1373. gada 10. oktobrī Pāvests Gregors XI atļāva domkungiem pārņemt Augustīniešu regulu un kopš tā brīža baltos ietērpus Kapitulā nomaina melni. Šāda regulas maiņa pamudināja Livonijas ordeni censties panākt pāvesta piekrišanu, lai domkapituls pieņemtu Vācu ordeņa statūtus, t.i. – lai domkungi iestātos Vācu ordenī, tādējādi panākot, ka domkungus turpmāk ieceļ ordenis. Cīņas laikā arhibīskaps Jānis IV kopā ar domkapitulu 1391. gadā bija spiests bēgt uz Lībeku un kopš 1394. gada 10. marta Rīgas domkungi, atbilstoši pāvesta Bonifācija IX rīkojumam bija spiesti valkāt Vācu ordeņa ietērpu un ievērot ordeņa statūtus. Šāda situācija turpināja pastāvēt arī visu turpmāko XV gadsimtu.

Rīgas Domkapitula valdījumā XIV gadsimtā atradās Ķizbeles draudzes novads ar Krimuldas pili, Doles pils Doles salā, zemes Daugavas kreisajā krastā starp Doles salu un Rīgas patrimoniālo apgabalu, nami Rīgā un zemes gabali Rīgas lauku apgabalā, kā arī Dundagas pils un Tārgales novads Kursas ziemeļos, kas ietvēra sevī 30 ciemus ar vairākām muižām. Augstāk minētās zemes domkapitula valdījumā bija nonākušas dāvinājumu rezultātā.

Kursas bīskapija

No viduslaiku Latvijas trim garīgo firstu valstīm Kursas bīskapija bija vismazākā – aptuveni 4500 km2 liela, pie tam, ar ordeņa koridoriem sašķelta 3 daļās – ziemeļu, rietumu un dienvidu galos. Bīskapa rezidence atradās Piltenē. Ievērojot, ka kopš 1290. gada Kursas bīskapi līdz ar 6 locekļu lielo kapitulu nāca tikai no Vācu ordeņa priesteru vidus, varētu uzskatīt, ka XIV gadsimtā bīskapija jau praktiski bija kļuvusi par Livonijas ordeņa filiāli. Kursas bīskapam visa starpā piederēja arī Roņu sala. Lai gan pats bīskaps un domkapitula kungi tika iecelti no Vācu ordeņa brāļu vidus, tomēr bīskapijas un ordeņa ikdienas sadzīve nebija pārlieku saskanīga. Piemēram, 1300. gadā bīskaps Burhards žēlojas Livonijas mestram par to, ka pēc Kuldīgas komtura pavēles un kāda Vīganda uzmudinājuma Valtaiķu pilsnovada karaspēks iebrucis bīskapa Bērbones ciematā un to izlaupījis. Tāpat minētais Vīgands esot nozadzis muciņu sv. vakarēdienam domāta vīna un to izdzēris, licis saviem kalpotājiem kājām mīdīt svētā vakarēdiena oblātas un biķeri un svētās maizes paklāju atdevis savai kalpotājai, kas no tā izgatavojusi galvas segu.

Laika posmā no 1309. gada 3. decembra līdz pat bīskapa Burharda nāves dienai 1321. gadā Kursas bīskapiju nepastarpināti pārvaldīja ordenis pamatojoties uz bīskapa veikto bīskapijas nodošanu ordeņa rīcībā apmaiņā pret 25 Rīgas markas lielu ikgadēju pensiju, vienu ciematu un garīgo jurisdikciju visā Kursā.

Livonijas ordeņa valsts

Vācu ordeņa Livonijas atzars – Fratres beate Marie virginis ordinis domus Teutonicorum in Lyvonia vai Dutscher orden to Lifflande – Livonijā eksistēja kopš 1237. gada. Ordenis savas zemes bija ieguvis iekarojumu rezultātā, un tās pārvaldīja uz iekarotāja tiesību pamata (ius occupanti)

Livonijas ordeņa valsts teritorija aptvēra visu tagadējo Zemgali, DA Latgali, zemes strēli Vidzemē, uz A no Gaujas, sākot no Rīgas lauku novada robežām, lielāko daļu Igaunijas, un aptuveni 2/3 Kursas, kopējā platībā sasniedzot aptuveni 67 000 km2. 1305. gadā ordenis ieguva Daugavgrīvu un tās apkaimi, iegādājoties to no Cisterciešu ordeņa, līdztekus iegūstot no tā arī valdījumus starp Lielupi un jūru, un tālāk līdz pat Gaujai, kā arī Cisterciešu īpašumus Rīgas pilsētā un tās lauku novadā. Ar 1385. gada 10. un 11. oktobri savulaik datēti divi dokumenti, ar kuriem ordeņa valdīšanā un aizsardzībā nodota Polockas kņaziste. Šī valdījuma tiesiskais pamats ir apšaubāms un de facto tas nekad nav ticis respektēts.

Ordeņa valsts vēlētās galvas – Livonijas ordeņa mestra rezidence līdz 1330. gadam atradās Cēsīs, bet no 1330. – līdz pat 1429. gadam – Rīgā. Nomināli no sava priekšgājēja – Zobenbrāļu ordeņa, Livonijas ordenis bija mantojis vasaļa atkarību no Rīgas arhibīskapa, bet jau kopš XIII gs vidus ordenis centās atbrīvoties no bīskapa jurisdikcijas; doto jautājumu pēc virknes konfliktsituāciju, un ar tām saistītu izmeklēšanu, 1366. gada 7. maijā atrisināja Vācu ordeņa lielmestrs Vinrihs no Kniprodes, norādot, ka arhibīskapam Fromholdam no Fifhūzenas jāatsakās no mestra uzticības zvēresta (šajā pašā reizē lielmestrs piespiež Livonijas ordeni atteikties no virskundzības pār Rīgas pilsētu). Praksē ordenis pat necentās respektēt arhibīskapu kā savu lēņa kungu.

Valsti un Livonijas ordeni pārvaldīja korporatīvi vēlētas amatpersonas, kuras pazīstamas ar kopēju apzīmējumu – pavēlnieki(praeceptores, gebitiger).

Livonijas ordeņa galva bija ordeņa mestrs (magister, meister, obirster gebitiger). Mestru, atbilstoši Vācu ordeņa statūtiem, iecēla un atcēla virsmestrs ar ordeņa ģenerālkapitula piekrišanu; līdz ar apstiprināšanas brīdi Livonijas mestrs kļuva par vienu no svarīgākajiem pavēlniekiem Vācu ordenī un Livonijas provincē nomināli pārstāvēja virsmestru. Vācu iekšējā hierarhijā Livonijas mestrs pēc ranga bija nākamais aiz Vāczemes mestra, un viņam bija tiešs pienākums piedalīties virsmestra vēlēšanās un ģenerālkapitulos. Mestra kancelejas zīmogs tika spiests sarkanā vaskā.

Nākamā augstākā amatpersona ordeņa hierarhijā bija landmaršals (marsalcus terrae, landmarschalk) – mestra pirmais vietnieks, karaspēka pārzinis un komandieris mestra prombūtnē; faktiskais ordeņa vadītājs mestru starpvaldības periodos. Landmaršalu ievēlēja ordeņa kapituls, tā rezidence atradās Siguldā (Segewald) un tam bija savs zīmogs (zīmogvaska krāsa – zaļa).

Komturi bija svarīgāko ordeņa piļu un novadu pārvaldnieki un šo piļu komandanti; amata nosaukumam automātiski klāt rakstīja tās pils nosaukumu, kuru tas pārvaldīja. Tiem pakļautos novadus dēvēja par komturejām. Komturus amatos ievēlēja un no viena uz otru novadu pārcēla Livonijas kapituls. Kā zināms, komturejām bija arī savi karogi, bet, ievērojot apstākli, ka līdz mūsdienām ir saglabājušies vienīgi nedaudzu komtureju karogu apraksti, ir neiespējami apgalvot, vai šādi karogi bija katrai komturejai valstī, vai vienīgi atsevišķām no tām.

Komturu tiešie pienākumi bija – apgādāt savas pils garnizona brāļus ar pārtiku, ieročiem un apbruņojumu, un gādāt par pils nocietināšanu, būvēšanu un labošanu; vienlaicīgi komturs bija arīdzan augstākais kungs sava novada zemniekiem. Komturiem arīdzan bija savi zīmogi (zīmogvaska krāsa – dzeltena) Ar izglītotības prasībām šajā līmenī nebija pārlieku smagi, jo, piemēram, Elbingas (pilsēta Prūsijā, pie tam nozīmīga) komturs vēl 50-100 gadus vēlāk – 1459. gadā atzīst, ka neprot lasīt ne vāciski, ne latīniski, „jo neesot nekāds „doktors”, un arī viņa rakstvedis neprotot lasīt latīniski”.

Fogti, līdzīgi kā komturi, bija piļu komandanti, arī uz amata nosaukumu attiecas tie paši papildus elementi. Sākotnēji, fogtu nozīme ir bijusi krietni zemāka, eventuāli – otršķirīgu nocietinājumu vai teritoriju pārvaldnieki, tomēr ar laiku šīs stāvoklis ārēju apstākļu dēļ ir mainījies – interesanti, ka fogtejas atradās Cēsīs, Kandavā, Rēzeknē, Sēlpilī, Grobiņā un Bauskā – teritoriālajam pierobežas buferzonas statusam pieaugot, pieaug to nozīme – Bauska, Grobiņa – attiecībā pret Lietuvu un pēdējā – arī satiksmē uz Prūsiju, Rēzekne – attiecībā pret Polocku.

Visbeidzot Compann – kompanjons – komtura vai fogta vietnieks, amats, kurš izveidojās sakarā ar to, ka amatu pieprasījums pārsniedza piedāvājumu – kompani vadīja komturejas karaspēku kaujā, pārzināja pils saimniecību.

Livonijas ordeņa mestram reizi gadā bija jāsasauc ordeņa pavēlnieku un amatpersonu sapulce – kapituls (gebediger capittell), kura laikā ordeņa amatpersonas atskaitījās par savu novadu saimniecību, lēma par ordeņa pavēlnieku iecelšanu vai pārcelšanu, vēlēja jaunos mestrus, kā arī izsprieda vasaļu strīdus. Pēc mestra nāves tos sasauca landmaršals jauna mestra ievēlēšanai. Kapitulus parasti noturēja Cēsīs vai Rīgā.

Ordeņa brāļu pamatsastāvs komplektējās no ieceļotājiem no Vācu zemēm – galvenokārt – Vestfālenes un Reinlandes. Atbilstoši 15. gs. vidū sastādītiem vizitācijas protokoliem, visā Livonijā bija tikai divi brāļi, kuri bija dzimuši Livonijā, pārējie bija ārzemnieki – 161 no Vestfālenes, 26 no Reinlandes un četri – no Meisenes. Vietējais papildinājums ir bijis nenozīmīgs vai arī nepietiekams, piem. 1421 gadā Zigfrīds Landers no Španheimas lūdza virsmestru steidzami sūtīt uz Livoniju jaunus brāļus, jo esot sagaidāms leišu iebrukums ordeņa valstī.

Ordenī pastāvēja liels skaits ierēdņu un kalpotāju, kuri dēvēja sevi par melngalvjiem – kopš XIV gadsimta šie kalpotāji bija organizēti Melngalvju brālībā atbilstoši to Sv. patronam – Sv. Maurīcijam. Tie bija sastopami vairākās ordeņa pilīs – Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Kuldīgā, Grobiņā. No Kuldīgas un Grobiņas melngalvju statūtiem iespējams minēt sekojošus melngalvju amatus: dzērienu devējs, rakstvedis, virtuves pārzinis, muižkungs (uzraugs), drēbnieks, pils kalējs, noliktavas pārzinis; tāpat audējas un saimnieces (mejerschen), kas, pēc dažu speciālistu domām, varēja būt arī piegulētājas. Ordeņa melngalvji ir bijuši visai turīgi ļaudis, vairākkārtīgi aizdevuši naudu citiem ordeņa vasaļiem, ar tiem attiecības uzturējuši arī Rīgas melngalvji. Melngalvju vidū žūpošana ir bijusi cienījama nodarbe un ir īpaši atrunāta brālības statūtos.

Līdzīgi kā Rīgas arhibīskapijā, arī Livonijas ordeņa valstī bija vairākas pilsētas – Latvijas teritorijā tās bija Cēsis, Kuldīga, Valmiera, Ventspils un Aizpute. Kuldīga pilsētas tiesības ieguva 1355. gadā, Ventspils – 1378 gadā, Valmiera – 1323. gadā, bet Cēsis jau gadsimtu iepriekš – 1224. gadā. Kuldīga un Cēsis XIV gadsimtā bija nozīmīgas, mūriem apjoztas, ar savu pārvaldes struktūru apveltītas Livonijas pilsētas, saimnieciski rosīgas un spēcīgas. Ventspils pie pilsētas nocietinājumu mūriem tika XIV gs. beigās – XV. gs. sākumā, līdz interesanti, ka pēc to izbūves bija nepieciešams izdot īpašu aizliegumu par tiem atklāti zoboties – par šī noteikuma neievērošanu draudēja sods 3 mārciņas zelta. Visas ordeņa pilsētas ir izaugušas ap ordeņa pilīm, priekšpilīs ceļot dzīvojamās mājas un laika gaitā tās apjožot ar mūri. Daļa no pilsētu iedzīvotājiem bija tirgotāji, kas apgādāja apkārtnes zemniekus ar precēm, pārsvarā – sāli, iepirka lauku ražojumus, kā arī nodarbojās ar tranzīttirdzniecību. Par to liecina Cēsu, Valmieras, Kuldīgas un Ventspils piederība Hanzas pilsētu savienībai.

Rīgas pilsēta

Savas bagātības, varenības un militārā spēka dēļ Rīgas pilsēta XIV. gadsimtā bija izaugusi par ceturto faktisko zemes kungu Latvijas teritorijā, līdz ar to kļūstot par vienīgo laicīgo pilsētvalsti šajā teritorijā. Pilsētas pārvaldi realizēja Rāte ar 20 rātskungiem, no kuriem 4 bija birģermeistari un 2 kases kungi. Pilsētai bija sava kanceleja ar pilsētas sekretāru un tiesa, ko sprieda pilsētas soģis saskaņā ar Rīgas tiesībām.

Rīgu šajā laikā apjoza pilsētas mūris ar 25 torņiem un vārtiem, Rīgas pilsētā bija aptuveni 40 ielas. Ārpus pilsētas mūriem atradās Livonijas ordeņa, domkapitula un Rīgas namnieku sakņu dārzi, tālāk aiz tiem – Rīgas patrimoniālais apgabals (lauku novads).

Galvenais ceļš, kas veda uz pilsētu XIV gadsimtā, bija smilšu ceļš, kas no Vidzemes puses garām Pulvera jeb Smilšu tornim iegriezās Rīgā. Iekšpus pilsētas mūriem bija daudz tirgotavu – būdu (bode): maizes tirgotavas, gaļas skārņi, zivju pārdotavas, vīna tirgotavas. Pilsētā bija arī trīs meitu mājas Alkšņu purvā (tagad. Vecpilsētas ielā). Nami pilsētā piederēja Rātei, privātiem namniekiem, ordenim, arhibīskapa vasaļiem, pilsētas kalpotāju brālībām, domkapitulam, Rīgas prāvestam, baznīcām un garīgām iestādēm, sava pils un sēta piederēja arī arhibīskapam. Pirmās priekšpilsētas sāka veidoties aiz Rīdzenes upes Rīdzenes ostas apkārtnē un uz Rīdzenes salas (tagad. Latgales priekšpilsētā).

XIV gadsimtā 20 rātskungus vairs nevēlēja namnieki, rātskunga amats jau bija izvērsies par mūža amatu, un kādam no rātskungiem nomirstot vai no rātes izstājoties, rāte pati pieaicināja no Rīgas lielāko tirgotāju vidus jaunus locekļus, tādējādi pilsētas pārvaldi varētu uzskatīt par oligarhisku.

Rīgas rāte bija pratusi nodrošināt pilsētai patstāvīgu un neatkarīgu iekš- un ārpolitiku – Rīga bija Hanzas locekle, slēdz līgumus ar ārvalstīm, tika pārstāvēta Livonijas landtāgos, karoja ar pārējiem zemes kungiem, uzturēja savu karaspēku un, faktiski, aiz Livonijas ordeņa bija otrā stiprākā militārā vara Latvijas teritorijā.

Viena no visnozīmīgākajām amatpersonām Rīgā bija pilsētas soģis (advocatus, voget), kas iztiesāja visas kriminālās un civilās lietas pilsētā un tās lauku novadā. Sākot jau no XIII gs vidus pilsētas rāte soģi vēlēja pati, arhibīskaps šo faktu vienīgi apstiprināja.

Rīgas pilsētā bija izveidojies arī daudzskaitlīgs rātes ierēdņu un kalpotāju slānis, kas bija apvienoti savā brālībā, saņēma no rātes algu naudā un graudā, bija atbrīvoti no namnieku nodokļiem, pienākuma iet pilsētas sardzē un eventuāli bija nodrošināti ar brīvu dzīvokli. 1366. gadā, par augstāk minēto algu, Dancigā nolīgtajam ieroču kalējam bija pienākums gadā izgatavot 4 jaunus arbaletus un jālabo vecie.

Pilsētas iedzīvotāju vairums bija vācu izcelsmes, oficiālā darījumu, rakstu un sarunu valoda bija viduslejasvācu, pilsoņi dzīvoja pēc vācu pilsētu tiesībām. Paralēli vāciešiem, pilsētā dzīvoja līvi, leti un citi nevāci, kas XV gadsimta pirmajā pusē kopumā sastādīja aptuveni 1/3 daļu iedzīvotāju. Iedalījums vācos un nevācos ir radies tieši XIV gadsimtā, apzīmējumam „nevāci” pirmoreiz parādoties 1386. gadā, ar norādi uz pilsētas iedzīvotājiem, nevis lauku novada iemītniekiem. Pateicoties aktīvajiem tirdznieciskajiem sakariem ar Krievzemi, Rīgā uz dzīvi bija apmetušies krievu tirgotāji, kas izveidoja veselu krievu sētu ar savu ielu, tirgotavām, ģildes namu un pareizticīgo baznīcu. Tāpat Rīgā XIV gadsimtā bieži varēja sastapt igauņu, lietuviešu u.c. tautību pārstāvjus.

Sociālā statusa ziņā Rīgā varēja izšķirt četras stingri norobežotas kārtas, kurām bija raksturīgas noteiktas tradīcijas, piemita izteikts korporatīvais gars un pāreja no vienas uz otru bija apgrūtināta.

Pie pirmās kārtas jāmin garīdznieki – Rīgas domkapitula domkungi, daudzo baznīcu priesteri, vīriešu un sieviešu mūku ordeņu locekļi. Rīgas tirgotāji bija pilsētas bagātākā un nozīmīgākā namnieku (cives, bur, borghere) kārta, no kuras pārstāvjiem komplektējās rāte un kuras rokās atradās visa Rīgas iekšējā un ārējā tirdzniecība Tirgotāju korporatīvais veidojums bija pilsētas Lielā ģilde. Trešo kārtu sastādīja amatnieki – pilsētas namnieki, galvenokārt vāci, kas patstāvīgi nodarbojās ar kādu amatu vai arī bija šo amatu zeļļi un mācekļi. Atbilstoši saviem amatiem, šie namnieki apvienojās cunftēs, kas pēc būtības ir profesionāla arodbiedrība. Pie ceturtās iedzīvotāju kārtas piederēja algoti kalpotāji – kalpi, kalpones un dienas algāži (līgumstrādnieki). Gadījumā, ja viņi bija brīvi ļaudis, viņi varēja būt pilsētas namnieki; ja nebrīvi, tiem namnieku tiesību nebija. Principā tā bija tradicionāla viduslaiku pilsētas kopiena atbilstoša formulai: predicatores, mercatores, laboratores, servitores.

Pilsēta jau XIII gadsimtā ieguva tiesības kalt savu naudu, bet vēl 1356. gadā monētu kalšana Rīgā vēl nebija sākusies. Rīgas rāte šajā gadā, atbildot uz pāvesta Inocenta VI pieprasījumu par Rīgas arhibīskapa tiesībām pār Rīgas pilsētām, starp citu paskaidroja, ka „Rīgas namniekiem ir tiesības kalt Rīgas naudu un noteikt tās raudzi, bet uz monētām uzspiežams arhibīskapa zīmogs” un turpat tālāk piebilsts, „bet līdz šim laikam neviens nav redzējis pilsētā kaltu monētu”. Vienlaicīgi Rīgas mārka bija atzīta norēķinu vienība visā Livonijā, kā arī Krievijā, Hanzas pilsētās un Visbijā.

Rīgas rātes risināja pilsētas finansiālos uzdevumus, kā svarīgāko no tiem jāizceļ pilsētas aizsardzība un karu vešana. Laika no 1348-1361. gadam rāte šim nolūkam iztērēja 165 mārkas, bet 1368. gada vasarā, pilsētas vārdā finansējot un apbruņojot militāro kontingentu, kas pārstāvētu Rīgu Hanzas karos pret Dāniju, rāte iekasēja ar ārkārtēju nodokli kopā 376 mārkas, kamēr pārējās Latvijas Hanzas pilsētas kopumā tikai 520 mārkas. Bet dokumentālu liecību par to, ka XIV. gadsimtā pilsētā būtu tikuši uzturēti algotņi, nav. Interesants noteikums attiecībā uz pašu pilsētnieku pienākumu nest karaklausību XIV gadsimtā ir atrodams 1399. gada t.s. „Namnieku runās” – katram Rīgas namniekam jābūt viņa mūža laikā pilnam apbruņojumam, t.i. – bruņu cepurei, krūšu bruņām, bruņu cimdiem un kara cirvim.

Pilsētas tirdzniecības dzīve raksturojama daļēji kā tranzīta un daļēji kā importa – eksporta darījumi. Laika posmā no 1286. līdz 1352. gadam galvenās Rīgas eksporta preces bija: vasks, lini, rudzi, mieži, iesals, auzas, vāveru, zebiekšu, zaķu, sermuļu, lūšu ādas, tauki, pelni, kokmateriāli, kaņepes, medus, zirgi, importa preces – sāls, vilnas auduma drēbe, galdauti, safrāns, sērs.

Pilsētā pastāvēja vairākas brālības – sākotnēji vienotā Sv. Gara ģilde 1354. gadā sadalījās Lielajā (tirgotāju) un Mazajā (amatnieku) ģildēs, pašā XV gadsimta sākumā nodibinājās Strēlnieku ģilde (kumpany unde brodeschap der schutten in der vorgen stadt tho Ryge), kurā ietilpa abu augstāk minēto ģilžu locekļi. Strēlniekiem ir piederējis savs šaujamdārzs, un nodarbojušies ar šaušanu mērķī, un līdzīgi kā citur Eiropā, šāvuši pa papagaili. Melngalvji parādās pilsētā jau ap 1352. gadu, par kuru ir saglabājies rātes izdevumos ieraksts par 7 ēras lieliem izdevumiem melngalvju istabas remontam. Interesanti, ka tieši ap XIV gs. vidu notiek Melngalvju sv. patrona maiņa – sākotnējo Sv Juri nomaina Sv Maurīcijs. Melngalvji nebija pilsētas namnieki, līdz ar to pilsētas politiskajā dzīvē īpaši neiesaistījās, savukārt izvērsa intensīvu sabiedrisku un saviesīgu dzīves veidu.

Gadsimts notikumos

Vislabāko ieskatu XIV gadsimta Livonijas notikumos sniedz rakstītie vēstures avoti, no kuriem īpaši jāizceļ vairāku Livonijas ordeņa mestru kapelāna Vartebergas Hermaņa (uzturējies Livonijā no 1364. līdz 1385. gadam) sarakstītā Livonijas Hronika. Interesantas ziņas salīdzinoši naratīvā formā satur arī Batazara Rusova (Tallinas namnieks, Sv Gara draudzes mācītājs) darbs „Livonijas provinces hronika”, kas gan sarakstīts divus gadsimtus vēlāk. Vēl būtiski avoti ir gan piļu revīziju dokumenti, gan pārvaldes akti, kā arī, privātpersonām izdotās lēņu grāmatas un dažāda rakstura finansu dokumenti.

XIV gs pirmajā pusē izkristalizējās Livonijas konfederācijas jēdziens gan pašu Livonijas kungu, gan ārējo novērotāju izpratnē. Pirmās Livonijas pilsētu pārstāvju sapulces notikušas jau gadsimta pirmajā pusē, lai gan noteikta rakstītās ziņas par Livonijas Hanzas pilsētu pārstāvju sanāksmi ir saglabājušās vienīgi no 1350. gada, savukārt arhibīskapijas vasaļu mantāgi Livonijā noritējuši jau kopš gadsimta sākuma.

Visa XIV gadsimta garumā Livonijā un tās pierobežā norisinās karadarbība. Kā galvenais militārās ekspansijas mērķis pēc Zemgales pakļaušanas 1290. gadā Livonijas ordenim izvirzās Lietuva, – ar mērķi apvienot Vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas atzarus. Gadsimta sākumā leišu palīdzību aktīvi izmanto Rīgas pilsēta un Rīgas arhibīskaps, vairākkārtīgi aicinot leišus iebrukt Livonijas ordenim piederošajās zemēs un kopīgi iesaistoties karadarbībā pret ordeni. Pēc Mīlgrāvja līguma noslēgšanas 1330. gada 30. martā rīdzinieki no turpmākas sadarbības ar leišiem nomināli atsakās, bet Livonijas ordenis pāriet aktīvā pretuzbrukumā Lietuvas teritorijā. Līdz XIV gadsimta beigām Livonijas ordeņa karaspēks, gan pats uz savu roku, gan kopā ar Prūsijas virsmestra kontingentiem iebrūk Lietuvas teritorijā vairāk kā 50 reizes, vairākkārtīgi nonākot līdz pat Kauņai un to 3 reizes nodedzinot. Leiši arīdzan savu valdnieku Vīteņa, Ģedimina un Aļģirda vadībā arīdzan atkātoti iebrūk Livonijā, sākot ar 1330. gadu, leišu sirojumi skar arī Rīgas arhibīskapijas un arhibīskapa vasaļu zemes. Šī nepārtrauktā karadarbība uz neilgu laiku tika pārtraukta vienīgi ar 1398. gada 12. oktobrī noslēgto miera līgumu starp virsmestru Konradu fon Juningenu (arī Livonijas ordeņa vārdā) un Lietuvas dižkunigaiti Vītautu. Ar šo līgumu Vītauts „uz mūžīgiem laikiem” atteicās no Žemaites daļas, tādējādi īstenojot Vācu ordeņa iecerēto divu ordeņa valstu sauszemes robežu savienošanos.

Otrs iemesls nepārtrauktiem konfliktiem Livonijā bija Livonijas ordeņa centieni inkorporēt Rīgas arhibīskapiju. Šo centienu tiešs rezultāts bija apstāklis, ka visa gadsimta garumā Rīgas arhibīskapi galvenokārt pavadīja dzīvi pāvestu galmos, vai arī, – veiksmīgākie, ļoti veikli nomainīja diacēzes.

Gadsimts notikumos hroniku autoru skatījumā

Mestrs Bruno sāka valdīt 1296.g. Viņa laikā izcēlās karš starp ordeni un trešo Rīgas virsbīskapu Jāni Fehti un visu kapitulu. Minētais bīskaps un visa bīskapija sabiedrojās ar leišiem un citiem nekristīgiem pret Vācu ordeni un ataicināja viņus savā zemē. 1297. gada 30 septembrī rīdzinieki kopā ar leišiem nodedzināja Livonijas ordeņa pili un konventu, kas tur atradās kopš Zobenbrāļu ordeņa dibināšanas brīža, kā arī Bertolda dzirnavas. Ar viltu, pārģērbjoties, sabiedrotajiem izdevās ieņemt arī Karksi pili, to nodedzināja un izpostīja pils apkārtni, nogalinot ap 1500 cilvēku. 1298. gada 1. jūnijā abi karaspēki satikās pie Gaujas Turaidas apkārtnē. Bīskapa karaspēks kopā ar nekristīgiem leišiem uzvarēja, kaujā krita mestrs Bruno un 60 ordeņbrāļu. Kopumā kritušo skaits sasniedzis 3000 vīru. Pie Rīgas ieejas leišiem uzcēla pili. Bīskapa ļaudis un Rīgas pilsoņi tika ļoti pārdroši un kopā ar leišiem aplenca ordeņa pili Ādažus, kur cieta sakāvi 29. jūnijā. Šeit galu dabūja ap 400 rīdzinieku: daudzus nosita un daudzi noslīka.

Gotfrīds Roge par mestru tika ievēlēts 1299. gadā – kara laikā ar Rīgas bīskapu. No ārējiem ienaidniekiem tad bija pilnīgs miers, bet karš ar rīdziniekiem un Arhibīskapu turpinājās līdz pat 1307. gadam, kad 2. jūlijā, pēc kaujas ar leišiem Rīgas pievārtē mestrs noslēdza pamieru ar rīdziniekiem. 1305. gada 23. maijā Cisterciešu ordenis pārdeva savu klosteri Daugavgrīvā Livonijas ordenim un paši pārcēlās uz Padisi.

Konrāds Joks ieņēma mestra amatu 1307.gadā. 1313. gadā ordenis atjaunoja Dinaburgas pili; šajā pašā gadā Kilegundes draudzi Sāmsalā aplaupīja pirāti no Rīgas pilsētas, kurus atpakaļceļā vētra izmeta krastā pie Dundagas. Ventspils komturs viņus sagūstīja un ar izgrieztām pēdām pakāra pie kokiem. Šī rīcība pamudināja rīdziniekus apsūdzēt ordeni varmācībā Romas kūrijā, kur pāvests Klements V šīs apsūdzības noraidīja.

Baltazars Rusovs: Šī mestra valdīšanas laikā, 1315.gadā, Livonijā un apkārtējās zemēs bija nepieredzēti dārga labība un citi uzturas līdzekļi, tā, ka simtiem. ļaužu nomira badā un tika iesviesti bedrēs un aprakti. Daži vecāki nonāvēja savus bērnus un apēda, daži atkal viņus maizes trūkuma dēļ ieslodzīja karstās pirtīs, lai viņi tur nosmaktu. Šinī laikā kādā Igaunijas sādžā dēls nokāvis tēvu un gribējis apēst, bet ticis pieķerts un līdz nāvei nomocīts. Ja gadījies pakārt kādu zagli, tad naktī nabaga ļaudis noņēmuši viņu no karātavām un apēduši. Šis bads un dārdzība ilga 3 gadus un cēlās no tā, ka rudzi un mieži nosala katru gadu uz laukiem.

1316. gada 24. aprīlī, pamiera laikā, rīdzinieki uzbruka un pilnībā nodedzināja Daugavgrīvas priekšpili. Uzbrukuma laikā tika nogalināts arīdzan viens ordeņa brālis un vairāki saimes ļaudis. Tā sākās otrais Rīgas – ordeņa karš. 1319. gada 25. jūlijā mestrs kopā ar Vīlandes, Ventspils un Daugavgrīvas komturiem, pāvesta kūrijas Aviņonas galmā saņēma apstiprinājumu savām tiesībām uz Daugavgrīvas īpašumiem. 1321. gadā ordenis uzcēla savu Mežotnes pili, nostiprinot robežu pret leišiem. 1323. gadā no Prūsijas ieradās jaunais ordeņa vicemestrs Bertolds Keselhuts un ar lielu karaspēku devās uz Krieviju, aplenca Pleskavu, ieņēma viņu, izlaupīja un guva lielu laupījumu.

1324. gada 1. jūnijā Lietuvas valdnieks Ģedimins ar rīdzinieku starpniecību noslēdz mieru ar Livonijas zemju pavēlniekiem; Rīgas pilsoņu loma un Ģedimina rīcība šajos apstākļos ir ļoti īpatnēja. 1324. gada 4. aprīlī arhibīskapa Fridriha uzdevumā Rīgas Doma baznīcā, pie izdzēstām svecēm, zvaniem skanot, tika ekskomunicēts Livonijas ordenis. Iespējams, ka Rīgas domkapitula prāvestam Ludfrīdam ar to nebija nekāda sakara, bet 1326. gada 4. aprīlī viņš tika noslepkavots savā kambarī Rīgā.

Eberhards Monheims, Kuldīgas komturs, atklāts, nopietns un dievbijīgs kungs, 1327.gadā ieņem mestra amatu. Livonijai un ordenim viņš darījis daudz laba. Viņa laikā, izcēlās karš starp ordeni un Rīgas pilsoņiem. 1328. gada 23. jūnija naktī rīdzinieki nonāca pie Daugavgrīvas pils, nodedzināja miestu ap pili un baznīcu, nokāva vairāk kā 100 cilvēkus un nodarīja zaudējumus par vairāk nekā 400 mārkām. Tā paša gada septembrī Rīgas pilsēta nosūtīja uz Lietuvu 2 rātskungus un 2 namniekus ar solījumu militāra atbalsta gadījumā nodot leišu rīcībā visas Rīgas diacēzes pilis un nocietinājumus. 1329. gada septembrī leiši iebruka Livonijā, rīdzinieku pavadoņu vesti, nonāca Livonijas ordeņa igauņu zemēs un nodarīja ordenim zaudējumus 6000 mārku apjomā. 1329. gadā mestrs aplenca Rīgu un, pēc B.R., ieņēma visus ceļus, lai nevarētu neko pilsētā ievest, kādēļ beidzot Rīgas pilsoņi tika piespiesti lūgt žēlastību, kas arī tika panākts ar landmaršala vidutājību, kaut gan mestru grūti nācās pierunāt uz līguma slēgšanu. 1330. gada 30. martā rīdzinieki atdeva mestram pilsētu, visas savas tiesības, brīvības un privilēģijas un nojauca mūrus un vārtus. Tas notika Sv.Ģertrūdes dienā, 1330.g. Pēc tam mestrs deva viņiem citas privilēģijas un brīvības, uzcēla jauno Rīgas pili agrākā Sv. Gara konventa vietā pie Daugavas, nopostītās pils vietu nododot apmaiņā šim pašam konventam, kas principā bija pilsētas slimnīca un patversme.

1331., 1332., 1333. gados ordenis iebrūk dažādos Lietuvas novados un 1334. gadā arī Polockā. 1335. gadā ordenis uzbūvē Dobeles, 1339. – Tērvetes pili.

Burhards Dreilēbens ieņēma mestra amatu 1340.gada 24. jūnijā. Savas valdīšanas sākumā, Marijas pasludināšanas dienā (25. martā), viņš iesāka celt Vastselīnas un Frauenburgas pilis uz krievu robežas. Krievi, pēc B.R. ieradās pie Alūksnes un gribēja iznīcināt vācus, noslāpējot viņus ar dūmiem. Vāci, neraugoties uz to, ka dūmi darīja viņiem lielas ciešanas, turējās ļoti drošsirdīgi, un nokāva 82 krievus, neskaitot ievainotos, tā gūdami uzvaru. Par pirmo Alūksnes komturu tika iecelts Arnolds Fitinghofs.

1343. gada aprīlī, mestram ar karaspēku esot karagājienā pret krieviem, Sv. Jura naktī (22. aprīlī), notika igauņu zemnieku sacelšanās Rēveles bīskapijas teritorijā, pēc B.R.: Harijas iedzīvotāji briesmīgā kārtā izkāva gandrīz visus vācus, dižciltīgos un vienkāršos ļaudis, jaunus un vecus, sievas un jaunavas. Sacēlušos zemnieku dēļ, Harijā, Vīkā, Virijā, Sāmsalā un visā Igaunijā, vāci nonāca ļoti grūtā stāvoklī un briesmās. Šinī briesmu naktī daži dižciltīgie vīrieši, sievas un jaunavas, pilnīgi kaili, bez apģērba un basām kājām, pa krūmiem un purviem atbēga Vitenšteinas pilī un Rēvelē. Arī klosteri netika saudzēti. Padises klosterī tika nonāvēti 28 mūki. Zemnieku pūlis bija pavairojies līdz 10.000 vīru. Bija izvēlēti viņu starpā ķēniņi un firsti. Šis pūlis aplenca Rēveles pilsētu un Rēveles pili, kurā atradās Dānijas pilnvarnieks. Tādu pat nelietību bija iesākusi arī Vīkas zemnieki un bija aplenkuši Hapsalā savu bīskapu ar domkungiem un daudzus no dižciltīgiem. Arī Sāmsalas zemnieki, tajā pašā vasarā ap Jēkabdienu, nonāvēja visus Sāmsalas vāciešus un aplenca Peides pili, kur atradās fogts un viss konvents. Kad fogts redzēja, ka nevarēs ilgi turēties pretī, viņš lūdza atļaut viņam un viņa ļaudīm mierīgi aiziet, ko zemnieki arī svēti apsolīja, bet neieturēja. Kad fogts un vāci atstāja Peidi, zemnieki viņus visus nogalināja (Arnoldu kopā ar priesteri Johanu nomētāja ar akmeņiem). Zemnieku sūtņi devās, pie Vīborgas un Abo bīskapiem pēc palīdzības un lūdza zviedrus ierasties ar kuģiem pie Rēveles. Pa to laiku Dānijas vietturis Rēvelē lūdza mestru nākt viņam palīgā. Tā kā šim lūgumam pievienojās arī muižnieki, tad mestrs, ilgi nedomādams, devās atsvabināt Rēveli un sodīt sacēlušos zemniekus. Kad zemnieki dabūja zināt par mestra ierašanos, viņi nosūtīja pie mestra sūtņus, ka viņi ir ar mieru viņam padoties ar to nolīgumu, ka viņi tikai mestram un ordenim maksās nodevas un drīzāk gatavi mirt, nekā atzīt muižniekus par savu valdību, kuri viņiem nodarījuši daudz netaisnību un viņus visādi tiranizējuši. Bet priekšnieki un citi muižnieki, kuru radiniekus zemnieki bija nonāvējuši, nestājās mestru lūgt, lai viņš slepkavas nežēlotu un neatstātu viņu nedarbus bez soda. Turpat uz vietas mestrs sadursmē nonāvēja daudzus zemniekus, un vēlāk pie Rēveles viņš nokāva gandrīz visus 10.000. Pēc šādas uzvaras Dānijas viettura un vācu priekam visā zemē un Rēvelē nebija gala. Viņi steidzās no pilsētas uz karalauku un ar lielāko prieku aplūkoja kritušos. Dānijas vietturis par tādu labdarību pateicās mestram un lūdza viņa palīdzību arī pret zviedriem, kuru ierašanās bija sagaidāma. Rēveles pili un pilsētu mestrs nodeva Gosvīnam Erkam, Vilandes komturam, un Dānijas vietturim, bet pats devās steidzīgi uz Hāpsalu, lai glābtu bīskapu un citus vācus. Kad Vīkas zemnieki izdzirda par mestra ierašanos Hāpsalā, viņi sabēga mežos un purvos un tā izglābās no mestra. Pa to starpu ieradās somi no Vīborgas ar dažiem. kuģiem, pēc kuriem bija lūguši zemnieku sūtņi. Kad somi dabūja zināt, ka zemnieki sakauti un Rēvele atsvabināta, viņi, ieradušies Rēvelē, nekā nesacīja par zemnieku lietu, bet cēla apsūdzības pret dāņiem. Gosvīns Erks un Dānijas vietturis veda ar viņiem miermīlīgas sarunas, labi pacienāja un atlaida viņus ar labiem solījumiem. Pārējie zemnieki Igaunijā, dzirdēdami, kā viņu draugiem bija klājies pie Rēveles, sāka pierunāt krievus, lai atkal uzbruktu vāciešiem, jo tādā gadījumā varētu varbūt krieviem pievienoties visi zemnieki. Krievi nekavējās ilgi un iebruka Tērbatas bīskapijā. Bīskapa karaspēks un daži ordeņa priekšnieki satikās ar krieviem pie Odenpejas, nokāva pāri par 1000 cilvēku un pārējos piespieda bēgt. Kaujā krita arī daži ordeņbrāļi un muižnieki, starp kuriem bija arī Jānis Levenvolds. Pēc tam mestrs Burhards Dreilēbens sarīkoja divus ziemas karagājienus uz Sāmsalu 1344. gadā un 1345. gadā; šo karagājienu mērķis bija sodīt sacēlušos Sāmsalas zemniekus. Pirmajā karagājienā tiek iznīcināts sāmsaliešu celtais nocietinājums un nogalināts viņu valdnieks vārdā Vesse, otrajā – pēc neilgas zemes postīšanas panākts izlīgums ar saliniekiem.

Kamēr mestrs atradās Sāmsalā, leiši ielauzās zemē un 1345. gada 20. februāra, svētdienas, naktī, kāda zemgaļa (zināms, ka viņa vārds ir bijis Pale) nodevības dēļ, ieņēma Tērvetes pili, nokāva 8 ordeņbrāļus un daudz vāciešus, un pēc tam steidzīgā gājienā devās uz Jelgavu un nodedzināja visas koku mājas ap pili. Uguns pārsviedās arī uz pili un daži ordeņbrāļi un citi 600 cilvēki gāja ugunī bojā. Leiši nonāca līdz pat Rīgai un pusnaktī palika tur, neiesākdami kara darbus. No Rīgas viņi devās uz Ādažiem, ieņēma ātri priekšpili, bet tika atsisti. Tad leiši nonāca pie Siguldas. Siguldā pie Lietuvas karaļa (Aļģirda) ieradās kāds no līvu vecākajiem, apgalvodams, ka ir tautas iecelts valdnieks, un, ja Aļģirds sekotu viņa padomiem, varētu ieņemt visu zemi. Karalis apjautājies, kas būtu darāms ar Livonijas mestru, uz ko kvazirex atbildējis – ka padzenams kopā ar visiem vāciešiem. Uz to Aļģirds atbildējis – Zemniek, tu šeit karalis nebūsi, un licis tam Siguldas pils priekšā tam nocirst galvu. Leišu postījumi aptvēra arī Turaidu un Krimuldu

Baltazars Rusovs: šī mestra laikā notika arī visu Vilandes zemnieku sacelšanās, kuri Vilandes pilī gribēja nonāvēt komturu un visus vācus. Tā kā pils pret uzbrukumiem labi bija nodrošināta, tad zemnieki bija izdomājuši viltīgu sazvērestības plānu, kuru bija nolemts slepeni izvest. Vilandes apgabalā bija paradums, ka labības nodevas zemniekiem bija jānoved pilī. Laba daļa zemnieku, pēc viņu domām spējīga pārvarēt vācus pilī, bija norunājusi vienā dienā reizē ierasties pilī ar lieliem maisiem ragavās, bet katrā maisā vajadzēja atrasties ne labībai, bet stipram apbruņotam puisim. Kad vajadzīgais skaits zemnieku būtu ieradies pilī, viņi atraisītu maisus, izlaistu apbruņotos puišus un kopīgiem spēkiem apkautu visus vācus. Šis plāns zemniekiem patika un viņi nolēma Sv.Toma dienas vakarā viņu izvest galā. Bet par šo viltību vāciem Vilandes pilī paziņoja kāda veca sieva, jo šīs sievas dēls arī bija starp sazvērniekiem. Viņa no bažām par savu dēlu bija ieradusies pie vāciem un lūgusi viņas dēlu saudzēt, un bija aprādījusi kādas pazīmes būs tam maisam, kurā atradīsies viņas dēls. Viņas lūgumu vāci apsolīja pildīt atnestās ziņas dēļ. Kad zemnieki ar maisiem ragavās ieradās pie pils, pilī viņus ielaida tikai tādā skaitā, kuru vāciem būtu spējams pārvarēt. Apbruņojušies vācieši nodūra visus zemniekus, kuri atradās maisos. Par sodu un atmiņu uz mūžīgiem laikiem vāci visā Vilandes apgabalā, arī nevainīgiem zemniekiem, uzlika jaunas nodevas, kuras bija jāmaksā katru gadu Sv.Toma dienas priekšvakarā.

Vilandes komturs Gosvīns no Hērikes 1344.gadā tika iecelts mestra amatā. Viņa laikā virsmestrs Heinrichs Tizemers atpirka no ķēniņa Valdemāra III (Attertaga) un viņa brāļa Otona Hariju un Viriju ar visām trim pilsētām un pilīm, ar Rēveli, Narvu un Vezenbergu, ar visām piederošām tiesībām un brīvībām par 19.000 tīra sudraba markām pēc Ķelnes svara. Šo pirkšanu izdarīja Marienburgas pilī Prūsijā 1347.gada Jāņa dienā. Ķēniņa brālis Otons iestājās Vācu ordeņa bruņiniekos. Visu Svēto dienā tajā pašā gadā dāņi atdeva minētās zemes un pilsētas ordenim. Tā tad Hariju un Viriju viens Valdemārs pievienoja Dānijai un otrs atkal atdeva. Sākot no Valdemāra II. līdz Valdemāram III. par Viriju un Hariju valdīja 10 ķēniņu. Pēc dāņu aiziešanas no Rēveles par komturu tika iecelts saksietis, Burchards Dreilēbens, bijušā mestra brālēns. Mestrs Gosvīns veda karus ar Vitebskas, Smoļenskas un Pliskavas krieviem, kuru kādā kaujā, Sveču dienā, krita pāri par 10.000. Šinī kaujā krita ari 8 ordeņbrāļi un daži no kristīgiem. Nākošā gadā mestrs karoja ar žemaišiem, iebruka viņu zemē, laupīja, dedzināja un slepkavoja, sevišķi Trokos, Knetovā un Gaidegalē. Šauļu apgabalā viņš ieņēma Kulu, Bazēni, Dobzeni un Celu, kuras izpostīja un nodedzināja. Mājās mestrs pārnāca ar lielu laupījumu un triumfu. Šis mestrs valdīja 14 gadus. Viņa laikā par virsbīskapu Rīgā bija Fromholds Fifhauzens, septītais virsbīskaps pēc skaita. Viņš pārvaldīja arī Livonijas virsbīskapiju.

Arnolds Fitinghofs, bijušais Marienburgas komturs, 1360.gadā kļuva par mestru Livonijā. Šis mestrs veda daudzus ievērojamus karus ziemā un vasarā pret nekristīgiem. Viņš ieņēma Kauņas pili Lietuvā un saņēma gūstā ķēniņu Konstantīnu ar dēlu, un daudzus no dižciltīgiem. Nokāva viņš ap 2000 cilvēku. Pili lika viņš nodedzināt un izpostīt līdz pamatiem.

Vilhelms Freimersens ieņēma mestra amatu pēc Arnolda Fitinghofa. Arī šis mestrs veda smagus karus ar krieviem, leišiem un zemgaļiem. Viņa laikā Jānis Sintenis bija Rīgas virsbīskaps, astotais pēc skaita.

Lobe Ulzens, alias Robins Elcs nāca amatā pēc Vilhelma, Freimersena. Viņa laikā no ārējiem ienaidniekiem bija pilnīgs miers, bet toties sākās atkal karš ar Tērbatas bīskapiju un iedzimtiem.

Valdemārs Brigenejs sāka valdīt 1394.gadā. Viņš noveda līdz galam karu ar Tērbatu. Tērbata bija atsaukusi palīgā pret ordeni neticīgos Pliskavas krievus, leišus un žemaišus, kuri, gar Peipusa ezeru palīgā nākdami, ļoti izpostīja Livoniju. Mestrs ar saviem ordeņbrāļiem, labi apbruņojies, padzina ienaidniekus. Zaudējumi bija lieli abās pusēs. Vēlāk Dancigā šo lietu izmeklēja, nokārtoja un izbeidza. Šī mestra valdīšanas laikā Harijas un Virijas bruņiniekiem virsmestrs Konrāds Jungingens piešķir sevišķi lielas brīvības un privilēģijas, salīdzinot ar citiem. bruņiniekiem Livonijā. Minētās zemēs mantošanas tiesības uz kustamiem un nekustamiem īpašumiem, kā muižām, sādžām un pilīm tika piešķirtas kā muižnieku dēliem, tā arī meitām līdz piektajam augumam, pretēji noteikumiem par lēņu tiesībām. Šīs privilēģijas izdeva un apstiprināja virsmestrs Dancigā 1397.gadā, Mārgrietas dienā.