Rekonstruē livonietes seju

ipv_junijs_2012_livoniete_gundars_kalnins2_foto-1Kādu īpašu priekšmetu Cēsu viduslaiku pils speciālisti pagājušā gada novembrī iepakoja melnā fotoaparāta somā – 16. gadsimtā Cēsīs dzīvojošas sievietes galvaskausu. Raksta autora pavadīts, tas ceļoja uz Mančestru Lielbritānijā, lai atgūtu kādreizējos sejas vaibstus. Brauciens bija zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Latvija tādu rekonstrukciju bija pasūtījusi pirmo reizi, un to paveikt uzņēmās viens no pasaules vadošajiem speciālistiem šajā jomā. Turklāt šim pasūtījumam izvēlētā seja ir redzējusi nozīmīgu un dramatisku notikumu Latvijas vēsturē.

Sieviete piedzima laikā, kad Livonijā valdīja miers un pārticība, taču to visu pātrauca posts un iznīcība. Nāves brīdī viņa nebija vecāka par 26 gadiem, un četrus gadsimtus livonietes mirstīgās atliekas gulēja zem biezas gruvešu kārtas pils pagrabstāvā.

rezgisSkeleti pils pagrabā

1973. gada novembrī Cēsu pilsdrupu teritorijas labiekārtošanas darbu laikā ekskavatora kausa izgrābtajā bedrē strādnieki piepeši pamanīja cilvēka skeleta pēdu un apakšstilbu kaulus. Muzeja organizētie rakšanas darbi tika nekavējoties pārtraukti, un jau nākamā gada vasarā šajā teritorijā arheologa Jāņa un Zigrīzas Apalu vadībā sākās arheoloģiskie izrakumi.ipv_junijs_2012_livoniete_gundars_kalnins3_fotoDarba gaitā arheologi atsedza divas nelielas pagrabtelpas – kādreizējā pils rietumu korpusa paliekas. Vietā, kur gadu iepriekš strādnieki uzgāja cilvēka pēdu un augšstilbu kaulus, pētnieki atsedza labi saglabājušos 20 – 26 gadus vecas sievietes skeletu. Atradums liecināja, ka sievietes ķermenis nāves brīdī atradies nedabiskā pozā: tik tālu atpakaļ atliekts, ka ceļgali bija novietoti galvas augstumā. Salauzti vairāki kauli, bet labā roka, gluži kā aizsargājoties, pārlikta pāri sejai. Zem galvaskausa vēl bija saglabājušās gaišas matu pīnes paliekas.

Pie jaunās sievietes skeleta arheologi uzgāja daudzas vērtīgas senlietas: sudraba ķēžu jostu, ar pērlītēm un zelta pavedieniem rotātu somiņu, zelta kaklarotas fragmentu, no sudraba izgatavotu saliekamo dakšiņu – karoti. Atrastie priekšmeti liecināja, ka to īpašniece bijusi ļoti turīga un piederējusi sabiedrības elitei. Cieši līdzās sievietes skeletam arheologi atsedza arī 6-7 gadus veca bērna mirstīgās atliekas. Izrakumus vadītāja Zigrīda Apala ir izteikusi versiju, ka abas bojāgājušās varētu būt māte un meita.

rezgis

Atrod zelta un sudraba monētas

1974. gada izrakumos uz pagrabtelpas klona arheologi atsedza vēl divu sieviešu un viena bērna skeleta kaulus. Turklāt vēl viena bērna mirstīgās atliekas uz noejas kāpnēm turpat līdzās uzgāja jau 1927. Gadā. Toreizējās Pieminekļu valdes norīkotais vadītājs šim atradumam gan nebija piegriezis īpašu vērību, un par to mūsdienās liecina vien īss ieraksts izrakumu dienasgrāmatā: „Bērna ģindenis uz trepju pakāpieniem.”

Pie sieviešu skeletiem arheologi uzgāja arī vairākas zelta un sudraba monētas. No tām jaunākā kalta 1577. Gadā. Līdz ar to katastrofas, kuras laikā, iebrūkot pagrabtelpas griestiem, bojā gāja trīs sievietes un trīs mazi bērni, nevarēja notikt agrāk par 1577. Gadu. Pētnieki bija vienisprātis – šis ir viens no retajiem gadījumiem, kas arheoloģiskās liecības atspoguļo rakstītajos avotos atainoto vēstures notikumu: Cēsu pils aplenkumu 1577. gadā.

Ivans Bargais aplenc pili

1577. gada 31. Augustā Krievijas cara Ivana IV Bargā (1530 – 1584) karapulki aplenca Cēsu pili, kurā atradās apmēram 300 livoniešu. Ikviens no glābiņa mek;ēdājiem labi zināja maskaviešu sarīkoto asinspirti citviet Livonij;a. Rēzeknes, Kokneses, Ērgļu un citu piļu, pilsētu un ciemu iedzīvotāji bija bez cīņas padevušies krievu karaspēkam. Tomēr viņus tik un tā visneiedomājamākajos veidos spīdzināja, noslepkavoja vai saņēma gūstā un aizveda uz Iekškrieviju.

4. septembrī Ivans IV Bargais pavēlēja uzsākt Cēsu pils apšaudi. Ienaidnieka pārspēks bija milzīgs. Ne vairāk kā pārsimts pils aizstāvjiem bija jāturas pretim 1000 vīru lielam karaspēkam. Saskaņā ar notikumu laikabiedra, Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda ketlera slepenpadomnieka Saloma Heninga vārdiem pils aizstāvju vidū valdīja nolemtība un bezcerība. Kad pie loga stāvošo nogalinājis maskaviešu smagās artilērijas raidītais lādiņš, kritušā vietu nekavējoties ieņēmis nākamais, cerot līdzīgā veidā doties nāvē.

Piecas diennaktis ilgušajā apšaudē bija ievērojami cietusi arī pati pils. Livonijas visstiprākā cietokšņa sienās veidojās arvien lielākas plaisas un izgruvumi. Cēsu pils liktenis bija izlemts, taču tās aizstāvji bija gatavi uz visu, lai tikai nebūtu jākrīt nežēlīgo iebrucēju gūstā.

rezgis

Sadodas rokās un uzspridzinās

Sapilcējušies vienā no pils zālēm, „vīri, sievas un jaunavas, pa lielākai daļai muižnieku kārtas, vienbalsīgi nolēma uzspridzināt sevi ar pulveri”. Pirms aiziešanas no šīs pasaules tie vēlējās saņemt Svēto Vakarēdienu, bet izrādījās, ka pilī nav atrodama ne lāsīte vīna. Taču notika brīnums – drēbju kaudzē kādam kambarsulainim izdevās atrast reinas vīna pudeli, kas tūdaļ nodota priesterim.

Par turpmākajiem notikumiem vēstīts 1594. Gadā izdotajā Saloma Heninga „Vidzemes un Kurzemes hronikā”:

„Tas bija skumjāk par skumju, kā labie ļaudis metās ceļos telpā, zem kuras bija novietots šaujampulveris. Vīri un sievas sadevās rokās, bērni sapulcējās pie saviem vecākiem, zīdānie bērniņi vēl bija pie mātes krūts. Šaujampulveris tika aizdedzināts, un visi tika uzspridzināti, izņemot tos, kas bija paslēpušies citviet pilī.”

Tirši hronista pēdējā piebilde ļauj korekti interpretēt 1974. Gada izrakumu rezultātus. Trīs sievietes un trīs mazie bērni, kuru mirstīgās atliekas atsedza arheologi, ir bijuši Cēsu pils 1577. Gada septembra aplenkuma aculiecinieki, kas, nevēloties uzspridzināties kopā ar pārējiem, bija patvērušies pils pagrabā. Taču viņi visi gāja bojā, kad šaujampulvera eksplozijas rezultātā iegruva pagrabtelpas griesti.

rezgis

Kur palikuši sprādzienā mirušie? (A.Spekke „latvieši un Livonija”)

Cēsu pilī notikušajā masu pašnāvībā gāja bojā 300-400 pilsētas un tuvākās apkaimes iedzīvotāju. Arheoloģiskajos izrakumos atrastas vien sešu bojāgājušo mirstīgās atliekas, bet ne to, kuri pilī uzspridzinājās.

Hronists Salomons Henings savā grāmatā „Vidzemes un Kurzemes hronika” par 1577. gada traģēdiju raksta: „[1578. gada februārī] Cēsu pilī Johans Bīrings no gruvešiem un drupām attīrīja telpu, kurā cilvēki bija uzspridzinājušies. Tur tika atrasti gan vīri, gan sievas, kas gulēja viens otram līdzās. Lielās sērās tie iznesa viņus laukā un apglabāja. Tāpat viņi apglabāja pilī atrastās nogalināto ļaužu ķermeņa daļas un kaulus, cik vien to vēl bija palicis, kurus suņi, putni un citi zvēri nebija aizvilkuši projām.” Tomēr, kur tieši Pārdaugavas hercogistes pārvaldnieka rakstvedis Johans Bīrings kopā ar saviem vīriem apglabāja traģēdijā aptuveni 300-400 mirušo, līdz šim pētniekiem nav izdevies noskaidrot.

1974. gadā arheologi uzgāja Cēsu pils aplenkuma sešu aculiecinieku mirstīgās atliekas, tostarp Lielbritānijā rekonstruētās livonietes skeletu. Šie  cilvēki nepiedalījās pašnāvībā, bet gan šaujampulvera eksplozijas laikā slēpās vienā no pils pagrabiem.

Viņi gāja bojā tāpēc, ka sprādziena rezultātā iegruva pagrabtelpas griesti.

„Ikviens, kurš apjautīs, ka šādas lietas tiešām notikušas, sajutīsies it kā sirds tam varētu salūzt tūkstoš gabalos un izsprāgt no krūtīm,” vēsta Henings.

rezgis

Aci pret aci ar cēsinieci

ipv_junijs_2012_livoniete_gundars_kalnins6_fotoŠogad aprit 435 gadi kopš traģiskā notikuma Cēsu pilī. Uzsākot darbu pie tam veltītas ekspozīcijas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, nebija šaubu, ka stāsts jāveido, cik iespējams, cilvēcisks. Vēstures notikumu cilvēciskais aspekts uzrunā ļoti personiski un emocionāli, tāpēc ekspozīcijas centrā būs cilvēks – izrakumos uzietais traģisko dienu aculiecinieks.

Lai spertu soli tuvāk tik šķietami senajiem notikumiem, radās iecere neeksponēt traģēdijas upuru mirstīgās atliekas, bet gan sniegt iespēju apskatīt, kā
ipv_junijs_2012_livoniete_gundars_kalnins7 savas dzīves laikā izskatījusies cēsniece, kas pēdējo glābiņu 1577. Gadā bija meklējusi varenās pils mūros.

Mūsdienās vairs nav nekas neparasts pēc galvaskausa precīzi rekonstruēt kādreiz dzīvojoša cilvēka sejas vaibstus un dzīves laikā gūto ievainojumu atstātās pēdas, piemēram, rētas. Slāni pa slānim izveidojot sejas muskuļus, saistaudu un ādas kārtu, savus kādreizējos vaibstus citviet pasaulē atguvuši simtiem arheoloģiskajos izrakumos uzieto galvaskausu īpašnieku – no ledus laikmetā dzīvojošā Eci, Ēģiptes faraona Tutanhamona līdz pat ierindas kareivjiem un viduslaiku ciemu iedzīvotājiem.

Galvaskauss ceļo uz Mančesteru

Apzinot potencionālos rekonstrukcijas veidotājus, noskaidrojās, ka ar sejas vaibstu atjaunošanu pēc galvaskausa šobrīd pasaulē nodarbojas vairāki desmiti speciālistu. Taču no tiem pieredzes bagātākais ir tiesu medicīnas mākslinieks Ričards Nīvs no Mančesteras universitātes Lielbritānijā. Un tieši viņš tika lūgts Vēsu muzeja ekspozīcijai veidot Latvijā pirmo skulpturālo rekonstrukciju. Visas ar rekonstrukciju saistītās izmaksas apņēmās segt Cēsu novada pašvaldība.

2011. gada novenbrī 400 gadus vecais galvaskauss lidmašīnas rokas bagāžā aizceļoja uz Ričarda Nīva studiju un laikietilpīgais un skrupulozais sejas rekonstruēšanas process varēja sākties. Pilnībā pabeigtu Latvijā pirmo vēsturiskas personas sejas rekonstrukciju no 1. Jūnija var apskatīt Cēsu Vēstures un mākslas muzeja jaunajā ekspozīcijā.

Autors: Gundars Kalniņš
„Ilustrētā pasaules vēsture”, 2012. gada jūnija numurs