SIEVIETE VĪRIEŠU LAIKMETĀ

SIEVIETE VĪRIEŠU LAIKMETĀ

01Maiga mazulīte, ņiprs skuķēns, kautra jaunava, ziedoša sieviete, mīloša māte, vieda večiņa – sieviete viduslaiku Eiropā. Kāda viņa bija viduslaikos, kurus mēdzam iztēloties kā vīriešu laikmetu, kad valdīja viena ticība un ikviens zināja savu vietu. Mūsu priekšstati par sievietes dzīvi viduslaikos bieži vien sakņojas bērnībā, pasakās un filmās iepazītos stereotipos: daiļas dāmas, svētulīgas mūķenes, nabadzīgas kalpones, strādīgas zemnieces, nožēlojamas verdzenes, noslēpumainas burves un ļaunas raganas. Mēs mēdzam
02domāt, ka tajos tālajos gadsimtos sievietes dzīve bija grūtāka, skarbāka nekā šodien, nereti pazemojoša un bezcerīga, tāpēc viduslaiku sievietes pieredze, visticamāk, nevar būt saistoša mūsdienu cilvēkam. Tomēr viduslaiki vienmēr ir bijuši un būs mums ļoti nozīmīgi, jo tieši tad piedzima un vēstures šūpulī dusēja tas, ko šodien pazīstam kā moderno laikmetu, kuram vēl arvien jūtamies piederīgi. Lai cik pārsteidzoši tas skanētu ausij, kas pieradusi dzirdēt mobilā telefona zvanus, uzdrīkstosapgalvot, ka viduslaiki mūsos ir dzīvi, tāpēc, uzzinot vairāk par šo daudzveidīgo un turpat tūkstoš gadus ilgo Eiropas vēstures posmu, jābūt gataviem jauniem atklājumiem pašiem par sevi un laiku, kurā dzīvojam.

rezgisSIEVA

03Būtiska ietekme viduslaiku sievietes dzīvē bija kārtai, kurai tā piederēja, un laulībai. Laulība bija darījums, kuru slēdza meitas tēvs ar līgavaini un viņa ģimeni. Līgavas pūrs būtībā bija meitas „cena”. Mīlestībai ar šo darījumu nebija nekāda skara. Viduslaikos sieviešu bija daudz vairāk nekā vīriešu. Daudzas mūžu nodzīvoja neprecējušās, kamēr citas pie vīra izgāja ļoti jaunas. Ne mazums bija tādu, kas jau agrā jaunībā kļuva atraitnes. Tomēr vairums sieviešu secīgi izdzīvoja visus minētos posmus. Laulība balstījās kristīgajā tradīcijā, kas ietekmēja spēkā esošās paražas un bija pamats vispārpieņemtam uzskatam, ka sieva, neatkarīgi no piederības kārtai, bija sava vīra „labā roka”, kurai allaž bija jāpakļaujas, jābūt gatavai palīdzēt vīram un, ja nepieciešams, aizvietot viņu. Piederība kārtai noteica katras sievietes uzdevumus – zemniecei vīra prombūtnes 04
gadījumā bija jābūt gatavai art, sēt un novākt ražu, kamēr augstdzimušai dāmai nācās kļūt pat par kara vadoni tad, kad, vīram promesot, radās nepieciešamība aizstāvēt savu pili, īpašumus vai valsti. Kad 1531. gadā slavenais Anglijas monarhs Henrijs VIII devās pāri Lamanšam, lai karotu ar Francijas karali Fransuā I, viņa karalienei Katrīnai nācās vadīt karadarbību pret skotiem, kas, izmantodami karaļa prombūtni, iebruka Anglijā. Katrīna ar to veiksmīgi tika galā un par notiekošo uzcītīgi informēja Henriju,  aprakstot karadarbības gaitu vēstulēs. Lai gan Latvijas viduslaiku vēstures rakstītie avoti diemžēl klusē par to, kā līdzīgās situācijās laulības uzliktos pienākumus pildīja sievietes Livonijā, nav grūti iztēloties, ka arī Livonijas zemnieku un amatnieku sievas visticamāk bezpalīdzīgi nestāvēja malā, bet gan aktīvi līdzdarbojās savu vīru dzīvēs. Arī viduslaikos sievietei varēja paveikties izvilkt laimīgas laulības lozi, – mīlēt savu vīru un būt mīlētai sievai. Uz veiksmi vien paļauties nevarēja, tāpēc sievietei bija jābūt ne vien stiprai un gudrai, bet arī izveicīgai un apsviedīgai, jau no mazotnes vērīgi mācoties un izzinot vīriešu pasauli, lai, protams, kļūtu laba sieva savam nākamajam vīram, bet, domājams arī, lai spētu pielāgoties un dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku un daudzveidīgāku dzīvi.

rezgis

MĀTE UN MĀJSAIMNIECE

06Viduslaiku sievietes galvenais uzdevums bija radīt pēcnācējus. Saistībā ar šo nozīmīgo uzdevumu bija jāapgūst mājsaimniecības pienākumi, dažus no kuriem mūsdienu sieviete visai pašsaprotami vēl arvien vairumā gadījumu attiecina uz sevi: vērpšana, aušana, apģērbu darināšana, ēdiena gatavošana un rūpes par bērniem. Bez tam šīs prasmes vienlīdz labi pieprata gan zemnieces, gan karalienes. Pirmās, – lai izdzīvotu, kamēr otrās – lai kavētu sev laiku. Visas sievietes viduslaikos vienlīdz labi prata apieties, piemēram, ar vērpjamo vārpstiņu, turpretim diezin vai bruņinieku pārņēma līdzīgas izjūtas, kad viņš stājās aiz arkla gluži tāpat kā zemnieku, kad viņam bija jākāpj kara zirgam mugurā.

rezgisSVĒTĀ MARIJA UN GRĒCĪGĀ IEVA

07Dzīves laikā apgūtajām prasmēm un zināšanām, protams, bija nozīme, tomēr priekšstati par sievieti lielā mērā pakārtojās sabiedrībā valdošajiem uzskatiem. Tie, kaut intensitātes ziņā atšķirīgi, tomēr saglabājās izteikti duāli visā viduslaiku vēsturē. Sieviete tika vienlaicīgi gan dievināta un tronī celta kā Jaunava Marija, gan pelta un nosodīta kā grēcīgā ciltsmāte Ieva. Vairāki stereotipiski uzskati, kas vērsās pret „daiļo” dzimumu, nebija viduslaiku jaunievedums, bet gan mantojums no senākiem laikiem, kas, pateicoties kristīgo teologu centieniem īpaši laikā no 3. līdz 5.gadsimtam, nostiprinājās un pārauga tradīcijā, liekot uzlūkot sievieti vienlaicīgi kā pilntiesīgu cilvēku un pretstatu visam cilvēcīgajam. Viens no ievērojamākajiem kristīgās filozofijas tēviem Svētais Augustīns (354-430) rakstīja: „caur sievieti – nāve, caur sievieti -dzīvība”. Pat Svētā Jaunava Marija bija mainīgs un ambivalents pielūgsmes objekts. Lai arī agrīnā kristietība atzina Marijas īpašo lomu, tās godināšana un pielūgšana radās vēlāk. Nedz tie, kas
08sarakstīja Jauno Derību, nedz agrīnie baznīcas teologi nepievērsa lielu uzmanību Jēzus mātei. Tikai sākot ar 12.gadsimtu viņa Eiropā nostiprinājās kā īpašs kristīgās dievbijības simbols. Pie Dievmātes vērsās ar kaislīgu entuziasmu, veltot dievmātei baznīcas, kapelas, relikviju šķirstus un piedēvējot brīnumdarītājas spēku. Arī pēdējos Krusta karos pakļautās zemes bija veltītas Svētajai Jaunavai Marijai, tāpēc tieši Dievmāte bija senās Livonijas galvenā
09aizbildne, Vācu ordeņa un Rīgas Lielās jeb Marijas ģildes patronese. Viņai tika veltīts bīskapa pirmais Doms Ikšķilē, Rīgas bīskapa un vēlāk arhibīskapa galvenā baznīca Rīgas Doms, kā arī draudzes baznīcas Burtniekos, Dobelē, Mazsalacā, Smiltenē un Umurgā. Livonijas baznīcas viduslaikos atzīmēja daudzus ar Dievmāti saistītus svētkus. Galvenā atceres diena kalendārajā gadā bija 15.augusts – Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki. Pielūgta un godināta Svētā Marija viduslaiku sakrālajā mākslā tika attēlota gan kā šķīsta jaunava, gan kā jauna māte ar bērnu klēpī, gan kā sērojoša māte par krustā sisto dēlu. Viņas klēpis simbolizēja troni, kurā sēdēja Dieva dēls, kamēr pati nereti ieņēma godpilno Dieva dēla pavadones vietu līdzās savam pieaugušajām dēlam. Svētās Marijas tēlojums viduslaiku sakrālajā mākslā kļuva par savdabīgu viduslaiku sievietes ceļvedi, palīdzot viņai saskatīt savu vietu vīriešu pasaulē un netieši piedāvājot ikvienai kristīgai sievietei attiecību modeli ar vīrieti.

rezgis

VALDNIECE UN VARONE

10Svētā Marija, būdama Jēzus māte, bija starpniece starp cilvēku un Dieva dēlu. Viņai lūdza un ticēja, ka viņa lūdz savam dēlam, lai palīdz lūdzējiem, lai piedod grēciniekiem. Marija spēja palīdzēt caur savu dēlu. Šīs spējas un ietekme, kas Svētajai Marijai bija piešķirta no Dieva, pārnestas ikdienišķajā zemes dzīvē norādīja uz to, ka sievietei, lai arī saglabājot pilnīgu padevību savam vīram, tomēr jābūt tai, kas rosina vīrieti darboties, ka viņai nav jātiecas pēc tiešas varas, bet to var iemantot pastarpināti, ietekmējot vīrieti. Viduslaiku trubadūru dziesmās nereti tika apjūsmota un slavēta vīra sieva, tādējādi norādot uz vīra tikumu, godu un spējām. Sieva kalpoja par savdabīgu vīra spoguli,
11 kamēr mātes lomai tika piedēvēts īpašs spēks. Spilgts piemērs ir Francijas karaļa Luija IX (Svētā Luija) māte Kastīlijas Blānša (1188-1252), kura likusi sevi un savu dēlu iemūžināt māksla darbos identiski tam, kā viņas laika katedrālēs attēloti Svētā Jaunava un Kristus. Tāpat kā Dievmāte arī Blānša redzama ar kroni galvā sēžam tronī pie sava dēla labās rokas, skatoties viņam tieši acīs un žestu valodā paužot viņam kādu lūgumu. Pēc sava vīra, Francijas karaļa VIII nāves, viņa kļuva par sava 12 gadīgā dēla Luija IX reģenti un visu mūžu saglabāja ietekmi pār dēlu – karali. Viņa nebūt nebija vienīgā, arī citas sievietes viduslaikos gan mātes, gan sievas, ietekmēdamas savus dēlus un vīrus, veiksmīgi apmierināja varas ambīcijas. Manuprāt, būtiskāk par šo Dievmātes un Kristus inspirēto attiecību modeli ir tas, ka Svētā Jaunava iedvesmoja viduslaiku sievietes meklēt savu ceļu dzīvē, pacelties pāri sava laikmeta skarbajai nolemtībai un mēģināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tās, kuras uzdrīkstējās, protams, nepiederēja pie vairākuma, taču viņu sniegums nereti bija tik spožs, ka Romas Katoļu baznīcai nācās iecelt viņas svēto kārtā. Piemēram, Orleānas jaunava Žanna d’Arka, kurai saskaņā ar leģendu Dievs uzticēja Francijas glābējas lomu, un viņa bruņās tērpta veiksmīgi vadīja kaujās armiju. Šodien Žanna ir viena no pasaulē zināmākajām katoļu svētajām, Francijas nacionālā varone.

rezgisINTELEKTUĀLE

12Daudzām sievietēm viduslaikos dzīve aizritēja klosterī un daudzas tieši klosterī, par spīti visai striktajai klostera dzīves kārtībai, atrada labvēlīgu augsni pilnvērtīgai garīgai dzīvei. Klosteros dižciltīgās un augstākajai kārtai piederīgās jaunavas guva izglītību un mūžu vadīja tās, kas neizgāja pie vīra vai agri kļuva atraitnes. Klosteri viduslaikos bija savdabīgi izglītības centri, kuros tika uzkrātas, glabātas cilvēka radītās zināšanas un tapa jaunas cilvēka radošā gara liecības. Nereti klosteros sievietei pavērās iespējas piekļūt cilvēces izzinošajam, radošajam spēkam, iepazīt to un arī pašai to papildināt ar savu devumu, tāpēc nav pārsteigums, ka lielais vairums viduslaiku sieviešu rakstīto liecību, kuras saglabājušās līdz mūsu dienām, pieder mūķeņu un mistiķu spalvai. 10.gadsimtā mūķene Gandersheimas Hrosvita (935-973) kļuva par pirmo sievieti literāti Eiropas viduslaiku vēsturē. Viņa rakstīja leģendas, vēsturiskus un filozofiskus apcerējumus, kā arī lugas, kuru sacerēšanā iedvesmojās no romiešu dramaturga Terenca darbiem.
blanche11.gadsimtā mūķene Eloīze no Parakletes veda dzīvu, spēcīgām, savam laikam tālu priekšā esošām domām bagātu saraksti ar mūku Pēteri Abelardu, ar kuru viņu saistīja laicīgajā dzīvē piedzīvots sirdi plosošs mīlas stāsts. 12.gadsimtā mūķene Bingenes Hildegarde (1098-1179) intensīvi rakstīja gandrīz visos iespējamajos žanros, t.sk. vēstules, teoloģiskus traktātus, mistiskas atklāsmes un lugas, apcerējumus par botāniku un dziedniecību, kamēr viņas laikabiedre Francijas Marija sacerēja viduslaiku galma literatūras pērles – nelielas etīdes vārsmās, kas demonstrē izcilu rakstītā vārda meistarību. Laikā no 12. līdz 15.gadsimtam vairākas mistiķes, no kurām ievērojamākās bija Bingenes Hildegarde, Magdeburgas Mečhilde (1212-1283), Mārgerite Porete (?-1310) un Norvičas Juliāna (1343-1420), ietērpdamas vārdos savas vīzijas un teoloģiskos viedokļus, uzticēja tos spalvai un pergamentam. Ne jau visas, kas klosterī guva izglītību, nolēma savu mūžu saistīt ar dzīvi klosterī, daudzas pēc izglītošanās atgriezās laicīgajā dzīvē un apprecējās. Starp viņām bija arī tādas, kas nespēja apslāpēt savu radošo dzirksti. Spilgta personība bija Francijas karaļa Čārlza V galma ārsta, astrologa un alķīmiķa meita Pizanas Kristīne (1363 – ap 1430). Viņa, rakstīdama dzeju, esejas, apcerējumus par literatūru un vēsturi, praktiskus ieteikumus un padomu apkopojumus sievietēm, iemantoja savu laikabiedru atzinību un kļuva par pirmo sievieti Eiropas vēsturē, kura, palikusi bez vīra, ar rakstniecību spēja nodrošināt iztiku sev un saviem trim bērniem.

rezgis

IEDVESMOTĀJA
christine

Uzlūkojot viduslaiku sieviešu dzīvesstāstus ar 21.gadsimta sievietes acīm, tie nebūt nešķiet sveši un neizprotami, gluži pretēji šie stāsti uzrunā ar apbrīnojamu spēku un saviļņo ar uzdrīkstēšanās drosmi. Izzinot laikmetu, kurā viņas dzīvoja, nav gūti iztēloties, cik garīgi stiprām viņām bija jābūt. Viņu spēks nekur nav zudis, tas ar mātes pienu no paaudzes paaudzei tālāk nodots dzīvo mūsos, māca mums izturēt un ticēt sev. Tas ir spēks, kas iedvesmo.

Autore: Elīna Kalniņa
http://www.filmuskate.cesis.lv