„Ja kādu apvaino zādzībā, viņš pats var attaisnoties. Ja to apsūdz otrreiz, tad prasa divus zvērestus; pieķerot trešo reizi, viņam jānes karsta dzelzs, ja grib vēl attaisnoties”
Interesants ir šis karstās dzelzs pārbaudījums ar to, ka Rīgas namniekiem Rīgas bīskaps Alberts visa veida „Dieva tiesas” metodes aizliedza jau 1211. gadā, tostarp par nepieļaujamām pieskaitīja tiesu divkaujas, kas, protams, bija stratēģisks un pareizi plānots solis, jo turpmāko 300 gadu garumā galvenais šādu divkauju pretinieks regulāri būtu sākotnēji kāds Zobenbrālis, vēlāk – Vācu ordeņbrālis.
Atbrīvošanu no „Ordālijām”- Dieva tiesas apstiprināja arī Sv.Krēsla Romā legāts Līvu, Letu un Igauņu zemēs Modenas Vilhelms 1226 gdā.
Netkarīgi no Rīdziniekiem un legātiem, vietējo vecajie (seniores), kuri piedalījušies šo likumu kodifikācijā, uzskatījuši šo paņēmienu par būtisku pierādījuma veidu. Būtu nepareizi iedomāties, ka laikaposmā līdz 14 gs otrajai pusei kāds bīskaps letu un līvu zemēs Gaujas un Aiviekstes baseinā spētu kādu piespiest izmantot drakoniskus paņēmienus pret pašu gribu.
Dzelzi nesuši, atbilstoši paražu tiesībām, arī zemes strīdos, šo rituālu veicot uz zemes robežas. Cienot nepastarpinātu sakralizētu rituālu nozīmi Livonijas viduszemes iedzīvotāju vidē, pārbaudījumi ar karstu dzelzi, kā arī Vaidu tiesību atzīšana un pat izdalīšana par atsevišķu tiesību objektu ir kļuvusi par principiāliem stūrakmeņiem Senākajām Livonijas bruņinieku tiesībām.
Šajā paņēmienā atspoguļojas ļoti dziļa ticība taisna ceļa postulātam, Dieva redzošās un dzirdošās klātbūtnes neizbēgamībai, tamdēļ arī Zvērestu tekstos apsūdzētais vēršas nepastarpināti pie Dieva un piesauc visu savu saimi, lai pilnībā izjustu tā Kunga dusmas:
„Es runāju un zvēru pie Dieva, ka es uz to, kas man no cienīgās tiesas kļūs vaicāts un kas man zināms ir, to tīru taisnību ne vienam par labu, ne otram par ļaunu, ne dāvanu, ne briesmību pēc, gribu izsacīt un nekā neslēpt. Un ja es to tīru taisnību neizsaku, tad dod Dievs, ka es tik melns palieku kā tās ogles, tik iznīcis kā tā zeme, tik ciets kā tas akmens, tik izkaltis kā tas koks, un sodi mani, manu sievu, manus bērnus, manus lopus un visus manus augļus, šeit laicīgi un tur mūžīgi bez gala. Āmen.”
Šī taisnprātība un soda neizbēgamība formulēta arīdzan pašu Zemnieku tiesību Pirmā punkta īpašajā lakonismā :
„Par katru nonāvēto nāve”
Vaidu tiesības vai – asinsatriebības tiesības, kuras tiek pilnībā atzītas Livonijā tikai 2 tiesību krājumos – Rīgas Virsbīskapijas zemnieku tiesībās un Livonijas senākajās bruņinieku tiesībās:
„Art.56 1)ja viens bīskapijas vīrs nogalina otru, tam uz gadu un dienu jāatstāj bīskapija.2) kad noteiktais laiks ir apritējis un viņš grib atgriezties, tad lai viņš dod bīskapam trīspadsmit florinus un četras ēras un izbeidz šo lietu, ja viņš spēj maksāt, ja viņš nespēj, tad lai cieš vaidu sekas (vāc.val: so drege he ere veide)”
Abos minētajos likumu kopojumos rodami nosacījumi, pie kuriem no vaidu tiesas var atpirkties, bet mērķis visaugstākais ir viens – panākt pilnīgu līdzsvaru starp nodarījumu un atdarījumu.
Pretēji daudzu paustajam viedoklim , šī vaidu tiesa izcēla dzīvības sakrālo raksturu un norādīja uz soda absolūto neizbēgamību.
No tiesvedības un procesuālā viedokļa – ja līvu un igauņu tiesībās, kuri attiecas uz ciematnieku sabiedrību, par nonāvēšanu ir noteikts 40 mārku atlīdzības pienākums, bet par noslepkavošanu – nāve uz rata – abiem soda mēriem ir līdzīga iezīme – tiem ir skaidri izteikts publisks raksturs.
Bet Letgaļiem un Livonijas bruņniecībai tas arī turpmāk paliek privāts tiesību lauks.
Par cilvēka goda sakrālo nozīmi zemnieku tiesībās neatradīsim liekvārdības: „Par sievietes izvarošanu galva nost” (9 likums)
Salīdzinoši: līvu –igauņu un kuršu – zemgaļu zemnieku tiesības – „kas izvaro sievieti, ja viņa to var pierādīt ar trim krietniem vīriešiem, zaudē savu kaklu”
Goda vērtība tiek noteikta visaugstākā.
Atgriežoties pie Dieva tiesas kā rituālām darbībām, tad lūk, kāds apraksts ir saglabājies par šo procesu visā tā kopumā un garumā:
Priesterim, kurš piedalījās šajā aktā, bja pirms tam trīs dienas jāgavē un jālūdz Dievs. Tad altāra priekšā jāpaņem stanga dzelzs, jādzied himna un jānoskaiata īpaša lūgšana, pēc tam dzelzi apslacīja ar svēto ūdeni, lai aizdzītu ļaunos garus. Dzelzi kaitējot ugunī, priesteris noturēja dievkalpojumu, nozvērināja apsūdzēto, un pieņēma to pie dievgalda. Tad no jauna svaidīja karsto dzelzi un lika apvainotajam to nest deviņas pēdas garu gabalu, skaitot no altāra. Pēc tam roku satina un aizzīmogoja uz trim dienām. Ja, roku attinot, brūce bija sadzijusi vai tās nebija, tad apsūdzētais ir attaisnots Dieva tiesā.
Pirms DIEVA TIESAS dalībnieks nomazgājās, apcirpa matus; zemes strīdos dzelzi nesa abas puses un ja, attinot rokas pēc pārbaudījuma abu strīdnieku stāvoklis izrādījās līdzīgs, tad lietu šķīra uz pusēm.
