Prof. A. Spekke; “Latvieši un Livonija 16. GS.” III. daļa, 3. nodaļa, noslēgums, 2. paragrāfs:

“Tagad mūsu pētniekam, it sevišķi mitologam, nākas rekonstruēt no drupām un gruvešiem veco senbaltu Olimpu un baltu cilšu seno civilizāciju.
Tas prasa nevien lielas un dziļas zināšanas, bet arī lepnumu un sintētisku garu, kas prot atrast dziļākas sakarības un likteņa gribas pavedienus, kas prot redzēt gaisu, pilnu fluīdiem, paaudžu paaudžu garīgo celtņu rēgiem un pilīm tur, kur citi redz tikai nesakarīgus faktus un faktiņus vai neredz nekā. Šo drupu un gruvešu nav mazums, daži no tiem vēl tīri svaigi – tradīcijā (piemēram – tautas dziesmas un tērpi), pat mūsu psihikā.

Tātad bāze pagātnē iekšā ceļamajai celtnei ir plaša un materiāliem bagāta, darbs daudz vieglāks un ātrāks nekā, piemēram, jau sen mirušo kultūras tautu mitoloģijai. Vajag tikai iesākt saprast – un nu mēs, cerams, kļūsim brīvi no sveštautiešu nesaprašanas, pārprašanas, noklusēšanas un nicināšanas uztveres, ar kuru viņi allaž pārklājuši mūsu vēsturi, – ko var dot, kādas problēmas atvērt clvēces gaitu izpratnē baltu civilizācijas “gadījums”,…un tad galvenais būtu izdarīts : būs atrasts, ka Vidusamerikā seno maiju vai citu varenu kultūru ar svešas tradīcijas mūžameža liānām apvītas pilsētas un piramīdas, tad radīsies pētnieki un mākslinieki, kas to aprakstīs un glorificēs.
Šinī vietā, kā daudzās citās, mēs, vecās baltu rases pēcnācēji, liktenīgi un uz visiem laikiem šķiramies no agrākām vēstures skolām: tām mūsu krišana un dekadence bija progress, mums tas ir pārdzīvotu un pārciestu gadu simteņu svešs diktāts, bet mūsu senatnes izcelšana – varenu un mūžam jaunu iedvesmu avots”

Garlībs Merķelis, “Latvieši”, Otrā nodaļa, “Latvieša raksturojums”: 7 Paragrāfs:

“Ikdienišķi cilvēki velkas pa lielo ceļu, nekad neejot turp, kur viņi grib, bet kurp plūst pūlis ap viņiem. Viņi mūžīgi pārvēršas, tikai tai ziņā paliekot nemainīgi, ka pieņem apkārtējo lietu krāsu, tāpat kā hameleons. Viņiem nav nekāda īpatnēja rakstura, bet ir tikai vispārējs, ko apstākļi uzspieduši viņu tautai. Viņi baudīja dzīvi kopā ar frančiem, kādi tie bija agrāk, viņi politizē starp angļiem, skopuļo starp holandiešiem un piedzeras starp latviešiem no šūpuļa līdz kapam.
Turpretī tas, kam daba līdz ar ugunīgāku temperamentu piešķīrusi vairāk rakstura enerģijas un vairāk spēju, nogriežas no iemītā ceļa un skrien pa purviem un muklājiem, pa birzēm un pļavām pakaļ krāšņajam tēlam, ko tam rāda viņa fantāzija, kamēr šā tēla krāsas pamazām izdziest un tas izzūd zilā gaisā. Noguris viņš tad apstājas un atņem elpu. Aukstasinīgi. ar asu un pareizi vērtējošu skatienu viņš aplūko un apsver pasauli un visu to ko līdz šim ar savām pūlēm panācis; viņš bauda savu pūļu augļus un stingrā gaitā tuvojas drošam mērķim. Lai gan viņam vairs nav tās ugunīgās kvēles un to skaisto sapņu, kādi bija jaunībā, tomēr viņu atalgo pieticīgāka vēlēšanās, kas retāk viļ, un ir īsts prieks; tā neikdienišķais cilvēks atgriežas ikdienas dzīves lokā kā stiprs, darbīgs vīrs, un gadsimteņi svētī viņa mūžu; vai arī viņš aizmiegtām acīm klīst tālāk pa iztēles burvju dārzu.

Ļaudis nesaprašanā nolūkojas viņam pakaļ, brīnās par šo dīvainību un nožēlo to”.

Pirmizdevums – Leipcigā, 1797. gadā