Terizoi un Krobizi, trāķiešu ciltis, kuras dzīvoja kaimiņos gētiem arī uzskata ka viņi nemirst, un apliecināja, ka aizgājēji dodas pie Zalmokša. Bet, tikšanās ar Zalmoksi nav vis pēdējais ceļojuma punkts, jo mirušie pēc tam atgriežas. Šī iemesla dēļ, kad kāds mirst, palicēji rod prieku pārliecībā, ka viņš atgriezīsies. Patiesi, palicēji izklaidējas un veic ziedojumus, lai nodrošinātu to, ka aizgājējs atgriežas.
Viņu otrajā mājvietā – tas ir, Dāku zemē, Trāķijā un Mēzijā pār viņiem valdīja Zalmoksis, kuru daudzi vēstures autori piemin kā izcili zinošu domātāju ( filosofu). Bet pat pirms viņa, tiem bija zintnieks Zeuta, un pēc viņa – Dicineus; un trešais bija Zalmoksis, kuru jau minēju. Viņiem netrūka vieduma mācītāju. Tādēļ goti vienmēr ir bijuši gudrāki par citiem barbariem un teju līdzinājās grieķiem, kā Dio to raksta, aprakstīdams viņu vēsturi grieķu manierē. Dio stāsta, ka dižcitltīgos, no kuru vidus izvēlēja valdniekus un priesterus, sākumā sauca par “Tarabostesei” (žilbinošie, spožie, apgaismotie) un vēlāk par “Pilleati” Dicineus deva padomus visas lietās un viņi atzina par lietderīgu rīkoties tiem atbilstoši. Un kad Dicineus redzēja, ka viņi paklausa visa un ka viņiem bija dabiskas spējas, viņš atklāja un mācīja tiem gandrīz pilnu loso ju, jo pats to pārzināja pilnībā. Tādējādi, mācot viņiem ētiku, tika lauztas barbariskās paražas; apgūstot dabaszinības viņš ieradināja cilvēkus dzīvot dabisku dzīvi, sekojot pašiem saviem likumiem, kuri tie ir pierakstītā veidā līdz pat šai dienai un kurus sauc “belagines”. Viņš mācīja viņiem loģiku un asināja viņu prātus, panākot, ka saprātībā viņi bija pārāki par citiem. Viņš mācīja praktiskas zināšanas un lika tiem pārpilnību rast labos darbos. Pievēršoties teorētiskajām zināšanām viņš mudināja tos pārdomāt 12 zvaigznāju nozīmi un to kā izprast planētu kustību caur tiem, un būtībā – visu astronomiju. Viņš izstāstīja kā mēness disks pieaug un dilst, un parādīja cik lielā mērā saules ugunīgā lode izmēros pārsniedz mūsu planētu zemi. Viņš izskaidroja 346 zvaigžņu vārdus un izstāstīja, caur kuriem zvaigznājiem debesu arkveida kupolā tās ātri slīd no lēkta līdz rietam. Apguvuši šo visu, viņi dzīvoja mierā. Šādas un dažādas citas lietas mācīja gotiem Dicineus savā gudrībā un izpelnījās izcilu cieņu, tā ka viņš nevien valdīja pār iedzīvotājiem, bet arī pār to valdniekiem. No tajā laikā dzīvojošajiem tautiešiem viņš izvēlējās visdižciltīgākos un visgudrākos un mācīja tiem teoloģiju, ierādot pielūgt noteiktas dievības un svētās vietas. Iesvētītos priesterus viņš nosauca par Pilleati, manuprāt tādēļ, ka, upurēšanas laikā viņu galvas ir apsegtas ar kroņiem, kurus mēs citā vārdā saucam par pillei. Pārējo tautu viņš un priesteri dēvēja par Capillati. Šo vārdu goti pieņēma un augstu vērtēja un viņu dziesmās tas saglabāts līdz pat šai dienai. Pēc Dicineja nāves Comosicus stājās viņa vietā un bija teju līdzīgā godā, jo zināšanās neatpalika no sava priekšgājēja. Viņa vieduma dēļ viņu uzskatīja gan par priesteri, gan valdnieku, un viņš tiesāja cilvēkus ar visaugstāko taisnīgumu.
"esot saticis vienu no trāķiešu valdnieka Zalmokša valstības dziedniekiem, kuri, kā runā, spējot pat nodrošināt nemirstību. šis dziednieks pastāstījis viņam to, ko zinājis par "mūsu valdnieku, kurš ir arī Dievs". Zalmoksis mācot, ka nevar ārstēt acis, nedziedējot galvu, vai ārstēt galvu, nedziedējot ķermeni, vai otrādi, un tieši tāpat - nav iespējams dziedināt ķermeni, nedziedinot dvēseli. Tieši šīs izpratnes trūkums esot galvenais iemesls, kādēļ daudzu slimību ārstniecība nav pazīstama Grieķijā - jo ārsti neņem vērā visa kopsakarību.
Kas attiecas uz gētiem un viņu nemirstību, tad tās būtība ir sekojoša. Pēc viņu domām, viņi nemirst, bet aizgājējs dodas pie viņu dieva, kura vārds ir Zalmoksis (citi viņu dēvē par Gebeleizis). Ik pēc pieciem gadiem gēti nosūta pie Zalmokša sūtni, kuru izvēlas lozējot, lai tas nodod dievam ziņu par visu, kas viņiem nepieciešams dotajā laikā. Ziņneša nosūtīšana norit sekojoši: nostājušies rindā, viņi tur sagatavotus 3 metamos šķēpus, bet citi, saņēmuši ziņnesi aiz kājām un rokām, pasviež to gaisā, lai, krītot, tas uzdurtos uz šķēpiem. Ja šis cilvēks nomirst, šķēpu caururbts, to viņi uzskata par Dieva žēlastību, bet ja nē, tad vaino pašu ziņnesi. Viņu izsludina par ļaundari, bet viņa vietā pie Dieva sūta citu cilvēku. Tomēr norādījumus tam dod vēl dzīvam esot. Šīs pašas trāķiešu ciltis negaisa laikā, kad zibeņo, šauj bultas debesīs un draud Dievam, jo neatzīst nevienu citu dievību kā vienīgi savējo. Vispār, kā esmu dzirdējis no grieķiem, kuri dzīvo Hellaspontā vai Pontā, šis Zalmoksis sākotnēji ir bijis cilvēks un kalpojis Samosā, un precīzāk - bijis Mnesarha dēla Pitagora vergs. Pēc brīvlaišanas ieguvis lielas bagātības un ar tām atgriezies dzimtenē. Tajā laikā trāķieši dzīvojuši nožēlojamos apstākļos un bijuši viegli pamuļķi. Zalmoksis, iepazinis joniešu dzīves veidu un paražas, daudz izsmalcinātākām nekā trāķiešiem raksturīgs, jo viņam bija iespēja sazināties ar dižāko un gudrāko no grieķiem - Pitagoru. Zalmoksis lika ierīkot ēdamzāli vīriešiem, kurp uzaicināja uz dzīrēm dižciltīgākos līdzbiedrus. Šo dzīru laikā viņš pārliecināja viesus, ka ne viņš pats, ne viņa viesi, un pat ne viņu attālākie pēcteči nekad nemirs, bet tā vietā pārcelsies uz tādu pasauli, kur tos gaida mūžīgā dzīvība un svētlaime. Vienlaicīgi, rīkojot šādas sanāksmes un sakot tādas runas, Zalmoksis deva rīkojumu sev sagatavot pazemes mītni. Kad šī mītne bija gatava, Zalmoksis pazuda no trāķiešu vidus, nokāpa pazemes mītnē un uzturējās tajā trīs gadus. Trāķieši ļoti ilgojās pēc viņa un apraudāja kā mirušu. Ceturtajā gadā Zalmoksis atgriezās pie trāķiešiem, un tādējādi tie noticēja viņa mācībai. Lūk to esot paveicis Zalmoksis, atbilstoši trāķiešu teiktajam. Kas attiecas uz mani, tad es nenoliedzu stāstu par Zalmoksi un pazemi, bet arī ne pārāk tam ticu. Bet man šķiet tomēr, ka šis Zalmoksis dzīvojis daudz gadus agrāk par Pitagoru. Vispār, neatkarīgi no tā, vai Zalmoksis ir bijis cilvēks, vai kāda vietēja rakstura gētu dievība, mēs par viņu vairāk nerunāsim.
Posidonijs vēstī, ka Mēzieši ticības dēļ ēdienā atturās no visa, kas bijis dzīvs un tātad - no mājlopiem; bet dzīvo viņi mierīgu dzīvi, pārtiekot no medus, piena un siera, kādēļ viņus arī uzskata par ticīgiem ļaudīm un tos dēvē par Kapnobatiem. Viņš arī piebilst, ka starp trāķiešiem ir tādi, kas dzīvo bez sievām un kurus pazīst kā Skistie. Šos uzskata par svētiem un godājamiem un viņi dzīvo pilnīgi brīvi. Jo ir zināms, ka viens no Gētu tautas, saukts Zalmoksis, kalpojis Pitagoram, un kopā ar šo domātāju iemantojis astronomiskas zinības, papildus zināšanām, ko tas ieguvis no ēģiptiešiem, kuru zemi tas apceļojis. Viņš atgriezās savā zemē, kur tika godināts gan no valdnieku, gan iedzīvotāju puses, pateicoties viņa spējām paredzēt astronomiskas norises un, ar laiku, pārliecināja valdnieku apvienot spēkus pārvaldē, padarot to par dievu gribas ieviesēju. Sākotnēji viņš tika izvēlēts par Gētu pielūgtākās dievības priesteri, bet vēlāk godināts kā dievība, un, pārcēlies uz kalnu alu, nepieejamu un cilvēku netraucētu, viņš tur pavadīja savu dzīvi, reti kad satiekot kādu, izņemot valdnieku un valdnieka kalpotājus. Pats valdnieks veicināja viņa īpašo stāvokli, redzot, ka viņa pavalstnieki paklausīja tam labprātāk, kā iepriekš, kad izsludināja savus rīkojumus, kas pieņemti ar dievību padomu. Šī paraža turpinās līdz pat mūsu dienām, jo vēl arvien atrodas kāds, kurš, sekojot šim pirmtēlam, dod padomus valdniekam un tiek turēts par dievišķu Gētu vidū. Kalns, kurā patvērās Zalmoksis tiek uztverts kā svēts un īpaši izcelts, dēvējot to par Kogaeonu, līdzīgi kā upe, kas tek tam līdzās; un laikā, kad pār Gētiem valdīja Burebistus, pret kuru dievišķais Cēzars gatavoja karagājienu, Deceaneus bija augstā godā: un līdzīgi - Pitagoriānisko pieņēmumu par atturību gaļas lietošanas uzturā, kuru sākotnēji ieviesa Zalmoksis, tur lielā mērā ievēro
5. Esseju mācība aicina visu atstāt Dieva ziņā, viņi atzīst dvēseles nemirstību un uzskata taisnīgumu par augstāko mērķi.Uz Templi tie nogādā ziedojumus, bet paši ar ziedošanu nenodarbojas, uzskatot citus attīrīšanās veidus par vairāk mērķtiecīgiem. Tādēļ viņiem ir liegta ieeja kopējā templī un savus dievkalpojumus tie veic atsevišķi. Kopumā tie ir labākie no ļaudīm, kas viscaur nododas zemkopībai. Apbrīnas vērta ir viņu taisnīguma izjūta, kuru viņi, turklāt uzskata par augstāko tikumu, kādu to nepazīst ne grieķi, ne citas tautas. Šī, viņos tik attīstītā izjūta, iesakņojusies viņos kopš senatnes un tās pamudināti, viņi nevienam neliedz dzīvot kopienas, vienlīdzīgu dzīvi: īpašums viņiem ir kopīgs, un bagātnieks izmanto nebūt ne vairāk, kā pilnīgs nabags. Tādu dzīves veidu piekopj šie cilvēki un viņu skaits ir lielāks par četriem tūkstošiem. Viņiem nav ne sievu, ne vergu, pieņemot, ka sievietes pavedina vien uz netaisnībām, bet otrie rada iemeslu pārpratumiem. Paši dzīvojot savā lokā tie palīdz viens otram. Zemes augļu un ienākumu pārraudzībai viņi balsojot izvēlas cienīgākos no priesteru kārtas, tie tad arī ir atbildīgi par maizes un pārtikas apgādi. Viņi visi dzīvo līdzīgi un visvairāk līdzinās tām dāku ciltīm, kuras nes polistu vārdu
11. (...kā Diogēns raksta...) Zēnu nosūtīja mācīties pie lautas meistara, cīkstoņa un gleznotāja. Vēlāk viņu nosūtīja pie Milētas Anahimandra mācīties ģeometriju un astronomiju. Pēc tam Pitagors apmeklēja ēģiptiešus, arābus, heldejiešus un ebrejus, no kuriem viņš iemācījās sapņu tulkošanas prasmes un viņš bija pirmais, kurš dievību pielūgšanas rituālā izmantoja smaržsveķus. 12. Ēģiptē viņš dzīvoja ar priesteriem, iemācījās ēgiptiešu valodu un gudrību, kā arī trīs veidu rakstus: burtus, svēto rakstu un simboliskās zīmes, no kurām vienas lietojamas runas atspoguļojumam, bet pārējās izsaka jēgu simbolos un līdzībās. Arābijā viņš apspriedās ar valdnieku, Babilonā pievienojās citiem Heldejiem, īpaši sekojot Zabratus (am), kurš viņu attīrija no iepriekšējās dzīves piesārņojuma un mācīja viņam to, kas nepieciešams, lai tikumīgs cilvēks būtu brīvs. Līdzīgi viņš klausījās stāstījumus par Dabu un vienotības un kopības principiem. Tieši šajā laikā, kuru Pitagors pavadīja svešzemnieku vidū, viņš ieguva vairumu savas gudrības. 14. Pitagoram bija arī jauneklīgs māceklis no Trāķijas. Zalmoksis viņu sauca, jo viņš bija dzimis ietīts lāčādā, kuru Trāķiešu valodā sauc Zalmus. Pitagors viņu mīlēja un mācīja tam cildenās zinības par svētajiem rituāliem un Dievu būtību. Daži saka, ka šis jauneklis bija vārdā Tales un ka barbari to pielūdza kā Hēraklu. 15. Dionysiphanes vēstī, ka viņš esot bijis Pitagora kalpotājs, kurš esot savulaik kritis laupītāju nagos un ticis iezīmēts. Tad kad Pitagors tika vajāts un noliegts, kalps esot sekojis viņam, apsējis pieri ar pārsēju, lai aizklātu rētas. 17. Krētā Pitagors guva iesvētību no Morgos priesteriem, ... nokāpis Ideas alā, kas bija izklāta ar melnu vilnu, viņš pavadīja tur 27 dienas, atbilstoši paražai, ziedoja Zevam un acīm skatīja troni, kuru tur katru gadu viņam izgatavo.... 19. ...Pitagora zināšanas sniedza viņam plašu atpazīstamību un klausītāji pie viņa ieradās arī no kaimiņzemju barbaru vidus, starp kuriem bija gan dižcilši, gan valdnieki. Ko tieši viņš sludināja saviem klausītājiem, precīzi pateikt nevar, jo no tiem Pitagors sagaidīja ievērotu klusēšanu, bet sekojošais raksturo kopējo būtību: Viņš mācīja, ka dvēsele ir nemirstīga un pēc nāves tā pāriet uz citiem dzīviem ķermeņiem. Paejot noteiktam laika posmam, notikumi cikliski atkārtojas; nekas uz šīs pasaules nav pilnībā jauns; ka visas dzīvās radības ir radniecīgas un ir jāuzskata un jāpieņem kā vienai lielai ģimenei piederīgas.
Šīs ciltis – slāvi un anti, nepārvalda kāds valdnieks vienpersoniski, bet jau izsenis dzīvo tautvaldībā, un tādēļ laime vai nelaime dzīvē ir visu kopīga lieta. Arī visaš citās lietās šīm barbaru ciltīm dzīve un likumi ir vienādi. Viņi uzskata, ka ir tikai viens Dievs, zibeņu Radītājs, kas pārvalda visu un visus un viņam tie upurē vēršus un veic svētus rituālus. Likteni viņi nepazīst un neatzīst, uzskatot, ka tas neietekmē cilvēku, un kad ir nonākuši nāves briesmās, vai nu slimības gultā,vai kaujas laukā, viņi mēdz dot solījumus, ka, gadījumā ja paglābsies no nāves, tūdaļ ziedos Dievam upuri par savu dvēseli, un izglābjoties, to arī nekavējoties dara, ticot, ka glābiņu ir šādi nopirkuši. Viņi godina upes, un meža garus un visādas dievības, šiem visiem ziedo un, ziedojot zīlē nākotni. Dzīvo viņi nožēlojmās būdās lielā attālumā viens no otra, un visi viņi bieži maina dzīves vietas. Kaujā viņi dodas ar vairogiem un metamajiem šķēpiem rokās, bruņas viņi nekad nevelk, daži nevelk pat kreklus un apmetņus, tikvien kā biksēs, kas savilktas virs gurniem ar platu jostu. Abām tautām ir viena un tā pati valoda, pietiekami barbariska. Arī pēc skata tie viens no otra neatšķiras. Viņi ir ļoti liela auguma un spēcīgi. Ādas un matu krāsa balta, zeltaina, mati var būt pelēcīgi, bet ne melni, tumši sarkani gan. Dzīves veids viņiem, līdzīgi masagētiem, ir raupjš, bez jebkādām ērtībām, viņi vienmēr ir klāi dubļiem, bet pēc būtības viņi nav slikti un pavisam ne ļauni, bet visā tīrībā saglabā huņņu dzīves paražas. Un sen atpakaļ pat vārds nad antiem, gan slāviem bija viens un tas pats – Spori (izkaisītie), viņu dzīves veida dēļ, jo apdzīvoja zemi “sporaden” – izkaisīti, ciematos tālu viens no otra. Šīs paražas dēļ arī zemi viņiem vajag daudz. Dzīvo viņi, aizņemot garu piekrastes daļu, Donavas pretējā krastā.
Neuriem paražas ir tādas pašas kā skitiem. Vienu paaudzi pirms Dārija (Persijas valdnieka) iekarojumiem viņiem nācās pamest savu zemi čūsku dēļ, jo, raugi, nevien viņu pašu zemē sadzima daudz čuskas, bet tām klāt nāca vēl arī čūskas no tuksneša viņu zemes vidienē. Tā nu viņi bija spiesti pamest savu zemi un apmesties uz dzīvi starp budīniem. Šie cilvēki ir acīmredzami burvji. Vismaz skiti un starp viņiem dzīvojošie hellēņi apgalvo, ka ka katrs neurs ikgadus uz pāris dienām pārvēršas par vilku un pēc tam atkal atgūst cilvēka izskatu. Mani protams, šie stāsti nepārliecina, kaut arī ir pat tādi, kuri ir gatavi apzvērēt, ka tā ir patiesība.
naharvalus. Šo naharvalu zemē rāda birzi ar senu kulta vietu. Pārzina to sievietei līdzīgi posies priesteris, bet dievus romiešu tulkojumā sauc par Kastoru un Pollūku dievišķajiem dvīņiem. Tāda nozīme ir dievībai, vārds – Alki. Nav ne viņa tēlu, ne svešas māņticības pēdu. Kā brāļus tomēr, kā jaunekļus tur tos godā.
