Raiskums-Vidzemes sirds vēsturiskā atskatā līdz pat 5.gs p.m.ē.

Auciems un Raiskums līdz 18. gadsimtam

Senākās arheoloģiskās liecības par apdzīvotību Auciema un Raiskuma ezeru apkārtnē attiecināmas uz bronzas laikmetu (15. – 1.gs.p.m.ē). Šī laikmeta uzkalniņkapi atrodas pie ”Avotiņu” un ‘‘Dumpju” mājām. Avotiņos atradies viens uzkalniņš, ap kuru novietoti 22 akmeņi. Mirušie guldīti akmeņu šķirstos uzkalniņa vidū. Vienīgā senlieta, kas atrasta šinī uzkalniņā, bija dzintara dubultpoga.[1] Tā datējama ar bronzas laikmeta beigām – 1. g.t.p.m.ē. vidu.

Uzkalniņa izpēte notikusi jau 19.gs. beigās. Igauņu arheologa Harija Mooras apkopotajās ziņās šī apbedījumu vieta saukta par Auciema uzkalniņkapiem, kas atradusies ap 6,5 km no Cēsīm pie ceļa uz Limbažiem. Uzkalniņā atradušās trīs kapu kameras, kas novietotas viena blakus otrai un izliktas no lieliem skaldīta granīta gabaliem. Vienā kamerā atrasta dzintara dubultpoga un bronzas priekšmeta fragments, pārējās bijušas tukšas.[2]

Dumpju bronzas laikmeta uzkalniņkapiem piekļaujas agrā dzelzs laikmeta (1 .- 4.gs.) akmeņu krāvuma kapulauks ar ugunsapbedījumiem akmeņu kamerās, tātad uzkalniņu iespējams datēt ar 1. g.t.p.m.ē. 2. pusi.[3] Akmeņu krāvuma kapulauks orientēts A – R virzienā. Krāvumā no prāviem akmeņiem sakrautas četrstūrainas kameras, kas Igaunijā sauktas par tarandām. Apbedīšanas turpināšana pie bronzas laikmeta uzkalniņa liecina par tarandu vietējo izcelsmi. Akmeņu krāvumi ar tarandām agrajā dzelzs laikmetā ir izplatītākais kapulauku veids visā Igaunijā un Ziemeļlatvijā, un tajos apbedīti vēlāko igauņu un lībiešu senči. Tarandās sastopami gan ugunsapbedījumi, gan skeletkapi, kas apbērti ar sārta paliekām un zemi un apkrauti ar akmeņiem.[4]

1889.g. 1. augustā Dumpju kapulaukā izrakumus veica R. Hausmanis, G. Leške un L. fon Šrēders. Izrakumu apraksts nav saglabājies, bet pēc izrakumu plāna stipri postītajā R daļā var sazīmēt vairākas akmeņu rindas. Uz A atradās pievienots akmeņu riņķis no nelieliem akmeņiem, kurā atrasts bronzas kaklariņķis ar tauresveida galiem. Sadegušo kaulu drumslas tarandās bija novietotas kaudzītēs līdzīgi kā Kambjas akmeņu krāvuma kapos Igaunijā.[5] Tarandās pavisam tika atrasti 2 kaklariņķi ar tauresveida galiem, 2 stopsaktas, 3 aproces un 3 aproču fragmenti, kā arī 5 tuvāk neidentificējami aproču vai kaklariņķu fragmenti.[6]

Cits arheoloģiski izpētīts agrā dzelzs laikmeta kapulauks atradies Sveķu silā. Atšķirībā no Dumpju kapulauka, kas atrodas ezera krastā, Sveķu kapulauks novietots dziļā mežā, apmēram 8,5 km no Cēsīm. 1888.g. tajā izrakumus veicis Birkenrūes ģimnāzijas direktors A. Felds. Akmeņu krāvumam bijusi ovāla forma. Zem dažiem noceltiem akmens blokiem atrasti pelni, ogles, daudzas kaulu drumslas, 2 kaklariņķi (viens no tiem čūskas formas), savītas bronzas stieples un neliela dzīvnieka figūriņa.[7]

Raiskuma pagasta teritorijā ir konstatētas tikai somugriskas apbedījumu vietas. Līdzenie kapulauki, kas peder latgaļiem un vendiem, izvietoti galvenokārt Gaujas kreisajā krastā.[8]

Dzelzs laikmeta dzīvesvietas Raiskuma pagastā nav konstatētas. Vienīgais izņēmums ir pie Gaujas novietotais Kvēpenes pilskalns, kurā veikti tikai nelieli izrakumi. Ziņas par pilskalna apdzīvotāju etnisko piederību nav atrastas. Literatūrā atzīmēta Kvēpenes pilskalna savdabība, kas nav raksturīga Livonijas vietējo iedzīvotāju pilskalniem: aiz vaļņa atrastas kvadrātiskas mūra celtnes, domājams torņa paliekas.[9] Ir izteikti minējumi, ka Kūduma Baznīckalnā atradusies Indriķa hronikā minētā Urele, bet Kvēpenes pilskalnā – letu vecākā Rūsiņa pils Satekle.[10] Tomēr Satekles Rūsiņš, Zobenbrāļu ordeņa Cēsu provinciālmestra Bertolda draugs un karabiedrs, Indriķa hronikā konsekventi dēvēts par letu jeb latgaļu vecāko, un nav norādīta viņa saistība ar hronistam labi pazīstamo Idumeju. Tādēļ Satekle jāmeklē drīzāk latgaļu apdzīvotajā teritorijā Gaujas kreisajā krastā, nevis lībiešu apdzīvotajā labajā krastā.

Gan arheoloģiskās un lingvistiskās, gan rakstīto avotu liecības vēlāko Raiskuma pagasta teritoriju 13. gadsimta sākumā ļauj pieskaitīt lībiešu un letu kopīgi apdzīvotajai Idumejas zemei (Vidzemei).

Senākās Indriķa ziņas par Idumeju attiecas uz 1206.g. rudeni, kad Rīgas domprāvesta sūtītais priesteris Daniels sludināja un kristīja Daugavas un Gaujas lībiešu novados: Lielvārdē, Sidgundā, Reminē, Aizkrauklē, Turaidā, kā arī vendu apdzīvotajās Cēsīs. Pēc tam viņš tika aizsūtīts pie idumiešiem, tur kristīja daudzus letus un idumiešus, uzcēla baznīcu pie Ropas upes (vēlākā Brasla) un palika tur.[11]

  1. gadā jaunkristītās Livonijas zemes tika sadalītas starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. Par abu zemeskungu robežu tika noteikta somugru un letu dabīgā robežšķirtne – Gaujas upe. Bīskapa pārvaldībā nonāca lībiešu zemes Idumeja un Imera labajā krastā, bet ordeņa pārvaldībā – letu un vendu zemes Gaujas kreisajā krastā.[12]

Vācbaltiešu izcelsmes etnogrāfs un valodas pētnieks Augusts Bīlenšteins jau 1884.g., balstoties uz Indriķa hronikas un vietvārdu analīzi, pierādīja, ka daudzas hronikā minētās apdzīvotās vietas netālu no Raiskuma atradušās Idumejas teritorijā. A. Bīlenšteins arī bija pirmais pētnieks, kurš konstatēja vietvārda ”Raiskums” somugrisko izcelsmi.

Pats zemes nosaukums Idumaa cēlies no lībiešu un igauņu ida – ziemeļaustrumi, un maa – zeme. No tā izriet, ka šo nosaukumu devuši Idumejai dienvidrietumos dzīvojušie lībieši.[13]

Indriķa hronika liecina, ka Idumejā kopīgi dzīvojuši leti un idumieši. Idumieši, spriežot pēc vietvārdiem, varēja būt vienīgi lībieši. No Pleskavas padzīto kņazu Vladimiru bīskaps Alberts 1213.g. iecēla par idumiešu un letu fogtu. Viņš rezidējis Metimnē. Par to, ka leti un līvi Idumejā dzīvojuši kopīgi, liecina arī Indriķa rakstītais, ka priesteris Daniēls Idumejā kristījis gan idumiešus, gan letus, un Ropā (Straupē) uzcēlis baznīcu.[14] A. Bīlenšteins secinājis, ka leti Idumejā bija mazākumā, jo Daniēls sprediķoja līvu, nevis letu valodā. Savos misijas ceļojumos viņš nedevās tālāk par vendu Cēsīm, no kā var secināt, ka viņš letu valodu neprata.[15]

Idumejas centrs atradās Ropas jeb Raupas upes apkaimē. Ropas augstajā krastā (super Ropam) Daniels uzcēla pirmo baznīcu, kurā par priesteri vēlāk tika nozīmēts Alobrands. Bīlenšteins nespēja izskaidrot vietvārdu Ropa vai Raupa izcelsmi no līvu vai igauņu valodas, un uzskatīja to par lībiskotu latviešu izcelsmes nosaukumu: Strau(ju)pe – Straupe – Ropa.[16]

Pie Idumejas pieskaitāma arī Ikvalde (Ykevalde), jo ap 1529.g. Lielstraupes muižas novadā atradās ciems Ikwalde.

Indriķis Oreli, vēlāko Ungurmuižu (Orellen) sauca Urele. Tā atradās Raupas priestera sētas kaimiņos. Šim nosaukumam A. Bīlenšteins atradis paralēles igauņu zemēs: Orra strauts Pelves draudzē, Vastselinnas pils pusmuiža Orrawa, Orrenhof pie Orra-joeggi Torgelas draudzē, Orrisaar muiža Paides draudzē.

Urele pēc A. Bīlenšteina domām ir latviskots nosaukums – o pārtapis par u un saknei pievienots deminutīvs – ele. Latviskotais nosaukums minēts jau Indriķa hronikā un liecina par latviskā etnosa iespaida senumu Idumejā.[17]

Tomēr arī somugriskais iespaids bija ilgstošs un noturīgs. Vēl A. Bīlenšteina dzīves laikā Oreles muižas novadā atradās mājas ar lībiskiem nosaukumiem: Kaderi (ig. kader – ratu spieķis), Rujas (līb. ruja – slims, slimība, velns), Vapas (līb. waps – lapsene), Kaibas (līb. kaiba – sūdzēties).[18]

Pie Idumejas piederēja arī Raiskums un Kūdums. Kā uzskatīja A. Bīlenšteins, lībiešu raisk un igauņu raiskama nozīmē ”izzust”, līb. kudd, ig. kuduma nozīmē ”aust, adīt”.[19]

Cits vācbaltiešu pētnieks A. Vestrens – Dolls Raiskuma nosaukumu pieskaitīja lībiskajiem vietvārdiem, kas atvasināti no vārda maggi – kalns. Raiskums senajos dokumentos saukts Rascomaggi. [20]

Senākais rakstītais avots, kurā minēts Raiskums un iespējams, arī Auciems, ir 1350.g. 5. februārī izdotā Rīgas arhibīskapa Fromholda lēņa grāmata. Ar to bruņiniekam Volmaram fon Rozenam un viņa dēlam Henekem tika izlēņota Augstrozes pils (burtiskā tulkojumā – nams) kopā ar citām zemēm, kas kļuvušas vakantas pēc Oto fon Rozena nāves. Izlēņojamo objektu uzskaitījumā minēti: ”[…] un citiem ciemiem (dorpe) kā Surmene (Surmene), Vilzekule (Wilsekulle), ar muižu (hof), kurā dzīvojis Hermanis Vilzekule vai Hermanis no Vilzekules (Hermen Wilsekule), Kajulene (Cauilene), Ikvalde (Ickwalde), Ligelene (Ligelene), Raiskums (Rayskemene), Audere (Andere [Audere]), Prenene (Prenene), ar četriem Raiskuma brīvniekiem (mit der vier freyen von Reuskemene), ar Cēsu (vai vendu?) pārceltuvi pār Gauju (mit der wendische fehre up der Toreidera) un Modeseles (Modeselle) ciemu […] un citiem ciemiem, kas pēc Oto nāves palikuši bez mantinieka.”[21]

No agrākā lēņavīra pieminējuma izriet, ka šīs zemes bijušas izlēņotas jau senāk. Šis ir Livonijā pirmais gadījums un vienīgais līdz 16.gs. vidum, kad lēņa objekts ir brīvnieki. Ordeņa zemēs Prūsijā brīvnieki bija lēņavīra jeb vasaļa sinonīms. Viņu vienīgais pienākums pret zemeskungu bija karadienests vai ceļu apsargāšana, nodevu ievākšana un vēstneša gaitas miera laikā. Iespējams, Rozeniem tika izlēņotas tiesības pieprasīt karadienestu no arhibīskapa brīvniekiem Raiskumā.

Nav izslēdzama arī brīvnieku saistība ar Gaujas pārceltuvi. Iespējams, viņu pienākums bija šī satiksmei svarīgā objekta uzturēšana un apsargāšana. Pārceltuve nodrošināja satiksmi starp Cēsīm un Straupi.

Komentāros pie dokumenta publikācijas minēts, ka Raiskums – muiža Mastraupes novadā 1624., 1630. un 1744.g. arklu revīzijās saukts Reiskumb un Reuszkumb. 1744.g. revīzijā minēts, ka Raiskuma muižai jādod tauvas un jāuztur prāmis Siļķu pārceltuvei pār Gauju.

Komentētājs pieļāvis iespēju, ka Prenene varētu būt Preniņu (Prening) mājas Auciema pagastā Lielstraupes muižas novadā (1744.g. revīzija), 20.gs. sākumā Preniņu (Prening) mājas atradās Auciema muižas novadā.[22]

Dokumentā minētais Andere ciems, iespējams, ir agrākais Auciema nosaukums. 14.gs. senrakstos mazais u no n praktiski nav atšķirams, tādēļ var pieļaut iespēju, ka nosaukums varētu skanēt arī kā Audere.

Nākamajā dokumentā jau minēts Raiskuma pagasts. Tā kā dokumentā minēti ciemi, kas atrodas pagastos, iespējams secināt, ka pagasts bijis administratīva un nodevu ievākšanas vienība, kurā ietilpa vairāki ciemi. 1458.g. 7. maijā Straupē Kerstens fon Rozens uz 16 gadiem ieķīlāja savam brālēnam Jirgenam fon Rozenam daļu no Straupes muižas, tai skaitā ”čerus pagastus (pagesten): Paurus (Pauren), Kudzeli (Kodzell), Raiskumu (Rayskemen), Vesnarvi (Veesnarwe) ar visiem ciemiem (dorpen), kas atrodas šajos četros pagastos”[23].

Vidzemes un Igaunijas muižu vēstures pētnieka Heinriha fon Hāgemeistera darbā minēts Raisekome ciems kopā ar Raise kannegi ciemu, kurš jau 1554.g. bija Mazstraupes muižas sastāvdaļa.[24] Vēsturniece Velta Pāvulāne raksta, ka 1554.g. pirmo reizi tikusi minēta Straupes Rozenu Raiskuma muiža (hof Raiskemagi). Tā izveidojās Raiskuma ciemā Raiskuma ezera rietumu krastā un pastāvēja līdz jaunākajiem laikiem.[25] Minēto autoru izmantotie avoti nav atrasti.

Vietvārdam ”Raiskums” ir somugriska sakne raisk-, no kuras somugru valodās tiek atvasināti vārdi, kas nozīmē fizisku iznīcību, vardarbību, kā arī morālu samaitātību vai nožēlojamu stāvokli. Igauņu valodā raisk – maita, raisku – bojāties, sabojāties, maitāties, pagrimt, raiskama – izšķiest, izšķērdēt.[26] Lībiešu valodā raisko, raisata nozīmē ”izšķērdēt”.[27] Somu valodā negatīvo apzīmējumu klāsts ir vēl plašāks:

raiska – nabadziņš, raiskaaja – iznīcinātājs, postītājs, izvarotājs, varmāka, apgānītājs. raiskata – samaitāt, iznīcināt, izpostīt, apgānīt, izvarot, samaitāt, nolādēt.[28]

Viduslaiku dokumentos vietvārdi ar sakni raisk- Igaunijā nav sastopami. Samērā bieži, sevišķi Ziemeļigaunijā, sastopami vietu nosaukumi ar sakni rai-, tomēr to izcelsmi un nozīmi var traktēt arī citādi: raide – sliedes, rajama – dibināt, raja – taka.[29] 1298.g. 25. novembrī Dānijas karaļa Rēveles vietvaldis ieķīlājis Sv. Miķeļa klosterim Raydimula ciemu Rēveles apkārtnē.[30] 1328.g. 6. jūnijā vietā ar nosaukumu Raemessolun noslēgts Sāmsalas bīskapa un Livonijas ordeņa vienošanās par dažādu ciemu piederību Vīkā. Starp līguma objektiem minēts arī ciems villa Raidela.[31] 1494.g. 11. jūnijā minētas Raymetsz mājas Hārijā, Jērdas (Joerden) draudzē.[32]1639.g. 10. septembra Pitkseras un Jaunmuižas muižu robežu noteikšanas protokolā minēts kalns Rayameggy.[33] Hārijā, Raplas draudzē atradusies Raykull muiža. Lai noteiktu šo vietvārdu izcelsmi un saistību ar Raiskumu, nepieciešamas plašas zināšanas somugru filoloģijā.     

Raiskuma nosaukuma izcelsmi no vārda, kas apzīmē ar iznīcību saistītu vietu, iespējams skaidrot divējādi: apdzīvota vieta, kas iznīcināta karā vai epidēmijā, jebšu vieta, kur apmetušies ļaudis ar sliktu slavu: burvji vai par slepkavībām izraidītie. 13. – 14.gs. rakstītajos avotos nav atrodamas ziņas par sērgām, kas būtu plosījušās Raiskuma apkārtnē. Postošs ienaidnieka iebrukums Idumejā noticis tikai vienreiz – 1218. gadā. 1214.g. Idumejas fogtam, no Pleskavas padzītajam kņazam Vladimiram Idumejas priesteris Alebrands pārmeta mantas atņemšanu un netaisnu tiesu pret jaunkristītajiem. Vladimirs piedraudēja nopostīt viņa māju, kas vēlāk arī notika 1218.g. rudenī, kad lielais Novgorodas kņaza karaspēks iebruka Alebranda sētā, atpūtās tur trīs dienas, apkārtnē nodedzināja visas baznīcas, nopostīja visus novadus un ciemus, sadedzināja novākto labību, visus vīriešus nogalināja, bet sievietes un bērnus aizveda gūstā.[34] Iespējams, šī iebrukuma laikā pilnībā tikusi nopostīta arī apdzīvota vieta Raiskuma ciema vietā vai tā tuvumā, un vēlāk tai piešķirts Nomaitāto ciema vai Nomaitāto kalna nosaukums.

Veltas Pāvulānes pētījumā par Straupes draudzes iekšējo kolonizāciju Livonijas laikā izteikti minējumi par Auciema izcelsmi. 1463.g. dokumentā pieminētas apdzīvotas vietas Crodern un Argelen, ar kurām robežojās Ureles ciems. Vieta ar nosaukumu Crodern nevienā citā dokumentā neparādās, to neuzrāda arī 17.gs. materiāli. Iespējams, tas varētu būt Auciems. Nosaukums Auciems pirmoreiz minēts zviedru 1624.g. revīzijā, taču ciemam vajadzēja pastāvēt jau agrāk.[35]

1624.g. pie Lielstraupes pils minēta arī Auciema (Autzemische) vaka. Nosaukuma sastāvdaļa ietver vārdu ”ciems”, kas liecina, ka tāds pats bijis arī ciema nosaukums. No 1624. un 1638.g. revīzijām redzams, ka ciems atradies dienvidos, rietumos un ziemeļos no Auciema ezera, bet austrumos bijuši meži. Dienvidaustrumos un dienvidos ciems robežojās ar Raiskuma ciemu, dienvidrietumos atradās Prieniņi un purvs, tālāk nāca Ureles ciema robežas (robeža acīmredzot piegāja tuvu Ureles ciema Ķūļa un Rūju mājām), bet ziemeļaustrumos atradās mežs.[36]

No revīzijām un 1683.g. Raiskuma muižas plāna izriet, ka Raiskuma mājas bija izvietotas divās grupās: vienu grupu veido mājas pie Raiskuma ezera uz austrumiem un dienvidaustrumiem mežā pie Cēsu ceļa, no pārējām apdzīvotām vietām to nodala lieli meži; otru daļu veido māju grupa uz dienvidaustrumiem no ezera, teritorijā starp ezeru un Gauju. Šajā daļā izveidojās arī pati Raiskuma muiža. Šīs daļas austrumu pusi norobežo meži, dienvidos atrodas Gauja, rietumos – mazā Gaujas pieteciņa, tālāk – purvi un meži, bet ziemeļos robeža navarēja aiziet tālu nost no Raiskuma muižas, jo tur tūliņ sākas Auciema mājas. Rodas jautājums, vai tas varēja būt viens ciems, jo abas daļas atrodas pārāk tālu viena no otras, Tomēr no 1624.g. revīzijas izriet, ka abas māju grupas veidoja vienu ciemu. Tādā gadījumā tas bijis visai prāvs. 1638.g. revīzijā teikts, ka agrāk tajā bijušas 20 mājas.[37]

Auciema un Raiskuma ezeru apkārtnē atrodas divas viduslaiku kapsētas, kas tiek attiecinātas uz Livonijas laiku, tomēr precīzāk netiek datētas. Tās atrodas Auciemā un pie Raiskuma Dimdām. Arheologs Jānis Apals pieļauj iespēju, ka tās varēja būt ierīkotas pie senajām kapelām. Auciema kapsētā atrodas viduslaiku kapakmens ar iecirstu krustu.[38]

  1. gadā arheoloģijas pieminekļu apsekošanas gaitā tika konstatēts, ka Raiskuma ciema padomes Auciema Vecās kapsētas jeb Zviedru kapu prāvākā daļa ar kapa plāksni un akmeni vairs netiek postīta. Tika noskaidrota un fiksēta Raiskuma ciema padomes Dimdu ”Vecās kapsētas” jeb ”Vecās baznīcas” atrašanās vieta. Kapsēta 1975.g. tika apstrādāta, un to uzarot, atrasti cilvēku galvaskausi.[39]

Ziņas par Auciema un Raiskuma muižu lielumu 17. – 19.gs. pēc zviedru valdības veikto revīziju materiāliem apkopojis H. fon Hāgemeisters. Saskaņā ar šiem datiem, Auciema muiža 1641.g. vēl neparādās.

Arklu skaits muižā 1641.g. 1688.g. 1734.g. 1757.g. 1823.g.
Auciems _ 4 ½ 2 3/6 4 ½ 4 ½
Raiskums 3 4 3/4 4 ½ 5 7/8 7 3/10

 

Auciema nosaukumam skanējuma ziņā vistuvākais somugru vārds ir igauņu haud – kaps. Tāpat kā Raiskuma nosaukums, tas varētu norādīt uz senu nonāvēšanu vai miršanu šajā vietā, vai arī kaut kādā ziņā ievērojamas senas kapsētas esamību. Līdzīgi vietvārdi 1638.g. revīzijā Vidzemē fiksēti gan lībiešu, gan letu teritorijā: Auderen Trikātas muižā, Audess Lielstraupes muižā, Audecehm Bīriņu muižā, Audisch Spreistiķu muižā.

Saskaņā ar mākslas vēsturnieka, Baltijas muižu vēstures pētnieka Heinca Piranga savāktajiem materiāliem, Auciems bija viena no daudzajām Straupes muižām, kas līdz zviedru laikiem atradās Rozenu ģimenes īpašumā. 1625.g. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs muižu piešķīra virsleitnantam Vilhelmam brīvkungam fon Vallenšteinam (Wallenstein), kurš jau 1629.g. muižu pārdeva Georgam fon Albedilam (Albedyl). Sadalot viņa mantojumu, atraitne un trešais dēls saņēma Auciemu, kas kopš tā laika kļuva par patstāvīgu muižu. 1775.g. majors Kristers Magnuss fon Albedils Auciemu pārdeva tiesnesim Gotlībam Fabianam fon Gavelam (Gavel), no kura 1779.g. muižu nopirka ritmeistars Karls Johans fon Strokirhs. 1805.g. tā tika ieķīlāta virsleitnantam Jozuam Johanam fon Štegemanam, kurš to atstāja mantojumā savai meitai Amālijai Elizabetei, kas bija precējusies ar gvardes kapteini Karlu Ādolfu fon Zīversu (miris 1868.g.). 1869.g. muižu mantoja viņu dēls, asesors Johans Ādolfs fon Zīverss (miris 1905.g.), bet pēc tam – viņa dēls Makss, kuram 1920.g. muiža tika atsavināta agrārās reformas īstenošanas rezultātā.[40]

  1. fon Hāgemeistera sniegtais Auciema un Raiskuma muižu vēstures pārskats ir detalizētāks, tomēr arī grūtāk pārbaudāms atsauču trūkuma dēļ. Straupes muiža, pie kuras piederēja Liel- un Mazstraupe, Stalbe jeb Ikate (Stalben oder Ickaten), Auciems, Raiskums, Dauguļi un Augstroze, bija Rozenu dzimtas īpašums.

1529.g. Oto fon Rozena dēli Volters, Didrihs, Johans un Oto pārdeva Mujānu muižas īpašnieka Hansa fon Rozena atraitnei Annai un dēlam Jirgenam Straupes pili kopā ar tās muižām un pusmuižām, kundzību pār Straupes pilsētu, kā arī ciemus: Kuiļus jeb Keuļus (Kuilen oder Keulen) ar 30 arkliem zemes, Ikvaldi (Ikwalden) ar 20 ½ arkliem, Lauciemu (Lauzeem) ar 9 arkliem, Oruļus (Orgelen) ar 11 arkliem un Dauguļus (Daugeln) ar 35 ½ arkliem par 36 000 Rīgas markām. Tāpat par 8000 markām viņam pārdeva izpirkšanas dzimttiesības uz Ikates ciemu (Dorfe Ickaten), kas par 4000 markām bija ieķīlāts Kordam fon Mannekenam. Pārdevēji savā īpašumā paturēja tikai Straupesgrīvas ciemu (Ropermunde) un Rozenu sētu Rīgā. Pircējs Jirgens fon Rozens 1548.g. apstiprināja Straupes pilsētas tiesības. 1599.g. šīs muižas piederēja Fabianam fon Rozenam. H. fon Hāgemeisters nenoskaidrotu iemeslu dēļ ir uzskatījis, ka Ikates ciemā ietilpusi Stalbe (Stolben) un Auciems kopā.[41] Apzinātie vēstures avoti tam nesniedz apstiprinājumu.

Auciema pagasts jeb vaka (Paggast oder Wacke) piederēja Lielstraupes muižai un 1630.g. bija ieķīlāts Bandemiram (Bandemir). Vēlāk muiža reducēta, bet 1722.g. tika restituēta Albedilu (Albedyll) dzimtai. 1775.g. 30. martā majors Kristers Magnuss fon Albedils par 25 000 dālderiem muižu pārdeva tiesnesim Karlam Johanam fon Strokirham (Strohkirch) par tādu pašu cenu. Pēdējais 1805.g. 3. februārī muižu pārdeva virsleitnantam Jozuam Johanam fon Štegmanam (Stegmann) par 30 000 Alberta valstsdālderiem.[42]

Raiskuma (Raisekome) ciems kopā ar Raise kannegi ciemu jau 1554.g. bija Mazstraupes muižas sastāvdaļa. Konrāds fon Rozens, Straupes īpašnieka Johana fon Rozena dēls, šo muižu 1582.g. pārdeva savam brālim Georgam par 19 000 Rīgas markām. Ritmeistara Fabiana fon Rozena mantiniekiem 1682.g. piederēja Raiskuma un Daibes muižas. Oto Johans fon Rozens 1688.g. tās abas pārdeva ģenerālsuperintendantam Fišeram, no kura mantojuma masas 1717.g. tās nonāca galma tiesas asesora Johana fon Šrādera (Schrader) īpašumā. Viņa pēcnācēji muižas paturēja līdz pat H. fon Hāgemeistera grāmatas uzrakstīšanas laikam, resp., 1836. gadam.[43]

Senākā detalizētā informācija par Raiskuma iedzīvotājiem sniegta Mazstraupes un Raiskuma muižu (Kleinroop und Raiszkumb) arklu revīzijā, kas veikta 1638.g. 25. un 26. septembrī. Revīzijas materiāli liecina, ka pagasta iedzīvotāju sastāvs nesenā laikā bija nomainījies praktiski pilnībā: vairums vietējo iedzīvotāju bija miruši vai aizgājuši, bet viņu vietā ienākuši ļaudis no attālām vietām – Kurzemes – Zemgales hercogistes Daugavas viņā krastā. Raiskuma iedzīvotājus apdraudēja vai pat pilnīgi varēja tos iznīcināt karadarbība gan Livonijas kara laikā, kad 1577. un 1578.g. Cēsīm uzbruka cara Ivana Bargā karaspēks, gan biežās cīņas Cēsu apkārtnē poļu – zviedru kara laikā 1600. – 1628.g., turklāt cīņas visbiežāk notika pie stratēģiski svarīgās pārceltuves pāri Gaujai. Raiskuma un Auciema ezera apkārtnes iedzīvotājiem nāvējošs varēja kļūt arī. lielais bads, kas piemeklēja Vidzemi 1600. – 1602.g.

Saskaņā ar revīzijas ziņām, 1638.g. muižu īpašniece bija Sofija fon Mengdena, Fabiana fon Rozena atraitne. Raiskumā (zu Raisskumb) pie pārceltuves šai kundzei piederēja krogs, tāpat arī Raiskuma muižā. Raiskumā atradās arī dzirnavas, tomēr tās stāvēja tukšas.[44] Krogs un dzirnavas liecina, ka Raiskumā bija izveidojies muižas centrs, tomēr pēc revīzijas sniegtās informācijas muižas atrašanās vietu nav iespējams lokalizēt precīzi.

Pie Raskuma muižas piederēja Raiskuma (Raisskumb) pagasts, tomēr tā arklu skaitu revizoriem nebija izdevies noskaidrot, izņemot uzskaitītos apstrādātos arklus. Pēc zemnieku teiktā, viņi jau kopš senlaikiem dzīvojuši savās robežās. Tukšās zemes bija aizaugušas ar mežiem, un par tām zemnieki neko nevarēja pateikt.[45] Pēc vietējo zemnieku teiktā, senos laikos šeit dzīvojuši ap 20 zemnieki, bet tagad tikai 7.

Mazstraupes un Raiskuma muižu novadus veidoja četri pagasti (Paggast): Pauru (Paffren Paggast), Kitišu (Kittischen Paggast), Ķelpenes vaka (Kelpenschen Wacken), Vestnormas (Westnormschen) Paggast).[46]

Revīzijā uzskaitīti visi Raiskuma zemnieki (Raisskumbschen Bawren), viņu dēli un lopi, kā arī apstrādātās zemes:

Ansis Pavāriņš (Hanss Pawaring), dzimtzemnieks, apstrādā ½ arkla zemes, ar viņu dzīvo dēls Jānis, 8 gadus vecs, un audžudēls; viņam ir 3 zirgi un 3 govis;

Pēteris Dinde (Peter Dinde), kurzemnieks, dzīvo 6 gadus uz ½ arkla zemes, viņam ir dēls Viļums (Willem), ½ gada vecs, 1 kalps, 1 iebūvietis Klāvs (Clauss), 2 zirgi, 2 govis;

Dāvids Verps (Dawid Werp), dzimtzemnieks, dzīvo uz ½ arkla zemes, dēlu nav, ir 2 zirgi un 2 govis;

Ansis Skura (Hanss Skur), dzimtzemnieks, ir vecs un nespējīgs, dzīvo pirtī, nodarbojas ar ubagošanu;

Atis Beķeris (Otto Becker), kurzemnieks, dzīvo 6 gadus uz ¼ arkla, viņam ir dēls Fabians, 6 gadus vecs, 1 zirgs;[47]

Matīss Baile (Mattiss Baile), kurzemnieks, uz ¼ arkla zemes, te dzīvo tikai 2 gadus, tāpēc nodevas vēl nedod un klaušās neiet, ir 1 zirgs;

Bierants Laise (Berent Loisse), kurzemnieks, uz ¼ arkla zemes, dzīvo 2 gadus, klaušās iet 2 dienas nedēļā, ir zirgs.

Tukšās jeb neapstrādātās zemes Raiskuma pagastā veidoja 10 saimniecības:

Beberen Zemath, ½ arkla;

Sweckelei, ¼ arkla;

Brangel, ½ arkla;

Ellmick, ¼ arkla;

Kuble, ½ arkla;

Loisse, ½ arkla;

Daian, ½ arkla;

Runz Zemath, ¼ arkla;

Kerpen, ½ arkla;

Lupless, ¼ arkla.[48]

Kā redzams no revīzijas materiāliem, tikai vienam vietējam iedzīvotājam Raiskumā bija dēls. Turpināties spējīgas bija pārsvarā ienācēju no Kurzemes ģimenes. Ap 1638. gadu Raiskuma iedzīvotāju sastāvs praktiski pilnībā bija nomainījies.

[1] Apals J. Arheoloģiskie pieminekļi Gaujas nacionālajā parkā – R., 1986. (turpmāk – Apals J.), 45.lpp.

[2] Moora H. Die Eisenzeit in Lettland bis etwa 500 n. Chr. – Tartu, 1929 (turpmāk – Moora H.), S.184

[3] Apals J., 46.lpp.

[4] Apals J., 51.lpp.

[5] Moora H., S.34

[6] Moora H., S.35

[7] Moora H., S.34

[8] Apals J., 79.lpp.

[9] Apals J., 75.lpp.

[10] Apals J., 78.lpp.

[11] Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums – R., 1993. (turpmāk – Indriķa hronika), 99.lpp.

[12] Indriķa hronika, 103.lpp.

[13] Bielenstein A. Fragmente aus der Ethnographie und Geographie Alt-Livands – Mitau, 1884 (turpmāk – Bielenstein A.), S.22

[14] Bielenstein A., S.16

[15] Bielenstein A., S.17

[16] Bielenstein A., S.18

[17] Bielenstein A., S.20

[18] Bielenstein A., S.19

[19] Bielenstein A., S.22

[20] Westren – Doll A. Urkundliche livische und kurische Ortsnamen // Sitzungsberichte der Gelehrten Estnischen Gesellschaft fuer 1924 – Dorpat, 1926, S.10

[21] Livlaendische Gueterurkunden. 1. Band – Riga, 1908, S.73-74

[22] Livlaendische Gueterurkunden. 1. Band – Riga, 1908, S.74

[23] Livlaendische Gueterurkunden. 1. Band – Riga, 1908, S.349

[24] Hagemeister H. von. Materialen zu einer Geschichte der Landgueter Livlands. 1. Teil – Riga, 1836(turpmāk – Hagemeister H. von), S.98

[25] Pāvulāne V. Straupes draudzes iekšējā kolonizācija Livonijas laikos. Apdzīvoto vietu ģeogrāfija // Feodālisms Baltijas reģionā – R., 1983. (turpmāk – Pāvulāne V.), 92.lpp.

[26] Igauņu – latviešu vārdnīca - http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=2&r=10611062&f=1

[27] Lībiešu – latviešu vārdnīca - http://www.valoda.lv/Libiesu-igaunu-latviesu_vardnica

[28] Большой финско - русский словарь - Москва, 2007, стр.514

[29] Igauņu – latviešu vārdnīca - http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=2&r=10611062&f=1

[30] Liv, est- und kurlaendisches Urkundenbuch. 6.Bd. – Riga, 1873, S.51

[31] Liv, est- und kurlaendisches Urkundenbuch. 2.Bd. – Reval, 1855, S.229

[32] Liv, est- und kurlaendisches Urkundenbuch 2.Abt, 1.Bd. – Riga, Moskau, 1900, S.163

[33] Ehst- und Livlaendische Brieflade. 2. Abt., 1. Bd. – Reval, 1861, S.474

[34] Indriķa hronika, 187., 233.lpp.

[35] Pāvulāne V., 64.lpp.

[36] Pāvulāne V., 75.lpp.

[37] Pāvulāne V., 68.lpp.

[38] Apals J., 111.lpp.

[39] Apals J., 11.lpp.

[40] Pirang H. Das baltische Herrenhaus . 2. Teil – Riga, 1928, S.45

[41]Hagemeister H. von, S.94

[42] Hagemeister H. von, S.97

[43] Hagemeister H. von, S.98

[44] Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. II burtnīca. Izd. E. Dunsdorfs – R., 1940.(turpmāk – Vidzemes 1638. gada arklu revīzija), 425.lpp.

[45] Vidzemes 1638.gada arklu revīzija, 424.lpp.

[46] Vidzemes 1638. gada arklu revīzija, 426.-427.lpp.

[47] Vidzemes 1638. gada arklu revīzija, 428.lpp.

[48] Vidzemes 1638. gada arklu revīzija,429.lpp.